Sērenietis Ivars Grīslis kopā ar līdzbraucēju aizkrauklieti Andri Bērziņu ir vienīgie Aizkraukles rajonā, kuri piedalās Latvijas čempionātā motokrosā “B” līgā.
Sērenietis Ivars Grīslis kopā ar līdzbraucēju aizkrauklieti Andri Bērziņu ir vienīgie Aizkraukles rajonā, kuri piedalās Latvijas čempionātā motokrosā “B” līgā. Grīšļa kungs stūrē motociklu ar blakusvāģi, un šī viņam ir jau divdesmitā sezona.
Savā līgā desmitais
–– Savulaik ieguvu PSRS sporta meistara titulu, –– saka Ivars Grīslis. –– Pārsvarā biju līdzbraucējs, taču pēdējā laikā pie stūres sēžos pats. Pagājušajā gadā “B” līgā biju desmitais, šogad jāmēģina tikt augstāk.
“A” līga, kurā startē arī Kristers Serģis un Artis Rasmanis, man ir nesasniedzama, jo tā domāta ļoti bagātiem braucējiem, kurus atbalsta turīgas firmas.
Palīdz “Elkšņi”
Mūsu ekipāža šogad pārstāv motoklubu “Elkšņi”. Nekādu lielo palīdzību jau klubs nesniedz –– licence iznāca lētāka un ieguvām formas kreklus. Paldies viņiem par to! Arī par treniņiem “Elkšņu” trasē kluba biedriem nav jāmaksā.
“B” līgā ir daudz zemākas prasības. Šogad plānotas deviņas sacensības, un cilvēks ar vidējiem ienākumiem var atļauties tajās piedalīties. Braucēji šajā līgā visbiežāk brauc ar Čehijā ražotiem motocikliem, kuri maksā no 150 līdz 200 latiem. Taču arī šī samērā nelielā naudassumma daudziem ir pārāk liela. Trenējas karjeros
Diemžēl Aizkrauklē nav ne tikai motokrosa atbalstītāju, bet arī pienācīgas vietas, kur trenēties. Piemēram, mūsu ekipāža pērn trenējās karjerā Sērenes pagastā. Tā īpašnieks Jānis Apsītis atļāva. Karjers nav piemērotākā vieta treniņiem, taču, ja citas nav, var iztikt. Šogad gan iespēju trenēties Apsīša kunga karjerā neesam izmantojuši.
Pamudina vecmāte
Ar motosportu Ivars Grīslis aizrāvies kopš bērnības. To, ka viņš kļuvis par motokrosistu, lielā mērā veicinājusi viņa vecmāte.
–– Dzīvojām Viesītē, es tolaik vēl skolā negāju, –– atceras Ivars Grīslis. — Tur bija trase, notika sacensības. Kad dzirdēju, ka trasē rūc motori, steidzos turp. Bija milzīgs prieks, ja vīri atļāva pasēdēt uz motocikla. Reiz viens mani pat pavizināja. Tolaik māte nopirka man velosipēdu, bet vecāmāte iemācīja ar to braukt. Savu pirmo mopēdu saliku, mammai nezinot, taču tas kaut kur pazuda. Tad man nopirka jaunu mopēdu, bet jau pēc nedēļas to biju pārveidojis, lai brauktu trasē.
Aizkraukliešiem savs klubs
Kad mācījos Aizkraukles arodvidusskolā, dibinājās motoklubs, kuru vadīja Gunārs Liepiņš. Arī es tajā darbojos. Tad tas it kā sadalījās –– arodvidusskolā palika mopēdi, bet motocikli nonāca Aizkraukles kolhoza paspārnē. Tur par tādu kā kluba menedžeri kļuva Staņislavs Kozlovskis, pašreizējais firmas “Sandi” īpašnieks. Klubā bija daudz dalībnieku. Bija divi motocikli ar blakusvāģiem, vairāki solo motocikli. Toreiz brauca daudzi tagad sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, uzņēmējs Ivars Ūdris.
Aizkraukles kolhozā motoklubs sāka darboties 1984. gadā, taču līdz ar pārmaiņu sākumu un kolhozu izjukšanu tas beidza pastāvēt. Kolhoza atbalsts bija ļoti būtisks –– bija transports, ar ko nokļūt līdz sacensību vietai un aizvest motociklus. Bija detaļas, kuras pirkām paši, bet arī tādas, ko palīdzēja sagādāt kolhozs.
Vajag naudu
Vīriem un jauniešiem pietrūkst naudas, lai nodarbotos ar motosportu. Daudzi interesējušies par iespēju nopirkt braucamo, taču nav varējuši sakrāt vajadzīgo naudassummu. Ja Aizkraukles rajonā būtu kāds uzņēmējs, kurš atbalstītu motokrosu, braucēju netrūktu. Esmu interesējies daudzās vietās, taču saņēmu atteikumu. Būtu lieliski, ja Aizkraukles rajona motokrosistiem izdotos apvienoties un izveidot savu klubu, kuram būtu labs sponsors.
