Aizkrauklietis Edgars Bricis motokrosā brauc jau sen. Tas ir sportaveids, kurš palīdz saglabāt labu fizisko formu un sagādā daudz neaizmirstamu mirkļu.
Aizkrauklietis Edgars Bricis motokrosā brauc jau sen. Tas ir sportaveids, kurš palīdz saglabāt labu fizisko formu un sagādā daudz neaizmirstamu mirkļu. Diemžēl Aizkraukles apkaimē nav piemērotas trases, kur trenēties.
No velosipēda līdz motociklam
–– Mana bērnība un skolas gadi aizritēja Gulbenes apkaimē, –– saka Edgars Bricis. –– Sākumā braucu ar velosipēdu, tad ar mopēdu, vēlāk pats nopirku motociklu „Minsk”. Vidusskolā darbojos motoklubā. Tur arī sākās nopietna aizraušanās ar motosportu. Mācījos 12. klasē, kad ieguvu savu pirmo krosa motociklu „Čezeta” ar 250 kubikcentimetru dzinēju. Kad sāku mācīties augstskolā, motosportam vairs neatlika naudas. Atnācu strādāt uz Aizkraukles elektrisko tīklu rajonu, un atkal radās iespēja nodarboties ar iemīļoto sportaveidu.
Pamudina draugi
Atsākt treniņus mani pamudināja draugi, ar kuriem savulaik darbojos motoklubā. Arī viņi atraduši savu vietu dzīvē, sākuši pelnīt un var atļauties nopirkt motokrosa motociklu, kas ir visai dārgs. Daudz maksā arī pārējais aprīkojums. Esmu paspējis nomainīt jau divus motociklus un pašlaik braucu ar Itālijā ražotu „CAGIVA” spēkratu. Ar to jau ir braukts, taču varu turēties līdzi draugiem, kuri stūrē japāņu krosa motociklus.
Stūrē katru nedēļu
Ar krosa motociklu braucu gandrīz katru nedēļu. Dodos uz Gulbeni, kur kopā ar draugiem izmantojam „Staru” trasi. Arī Lizumā ir laba trase. Katrs maksājam divus latus par treniņu un varam braukt, cik ilgi vien var izturēt, jo traukšanās pa nelīdzenu trasi fiziski ir visai smags process. Pārdesmit minūtēs iztek tikpat sviedru, cik visu dienu rokot zemi. Braukšana ar krosa motociklu rada arī gandarījumu, ka varu valdīt lielu jaudu, izturēt milzīgu paātrinājumu, ka spēju ne tikai uzlēkt gaisā, bet arī veiksmīgi piezemēties. Ļoti svarīgs ir cīņas moments, jo spēkos esam ļoti līdzīgi. Katras kļūdas dēļ var zaudēt uzvaru.
Kāro pēc jauna
Jau kādu laiku domāju pirkt jaunu motociklu, bet pagaidām neizdodas. Nākamajam spēkratam jābūt krietni jaudīgākam par šo, jo tā iespējas esmu gandrīz izmantojis –– pārāk bieži šķiet, ka mocim trūkst jaudas. Bieži konstatēju, ka gāzes rokturi esmu pagriezis līdz galam, taču ātrums neapmierina. Sevišķi tas jūtams smagākās un grūtāk izbraucamās trasēs.
Brauc, kad vairs nesāp
Protams, gadās kritieni, kas bieži vien ir visai sāpīgi. Pirms kāda laika nokritu uz pleca un mēnesi nevarēju pakustināt labo roku. Bija atvaļinājums, pie ārsta negāju. Kad plecs un roka vairs nesāpēja, atkal atsāku braukt. Arī pagājušajā sestdienā piedzīvoju neveiksmīgu kritienu, pēc kura vēl tagad mugura mazliet stīva un sānam pamatīgs zilums. Tikko tas aizmirsīsies, atkal braukšu. Allaž nepatīkami doties vizītēs pie draugiem, kuri pēc neveiksmīga brauciena ārstējas slimnīcā. Tādos brīžos gribas motokrosam atmest ar roku. Ar skatītājiem interesantāk
Edgars Bricis nepiedalās Latvijas čempionāta sacensībās –– brauc lielākoties paša priekam, taču arī viņam patīk, ja trases malā ir skatītāji.
–– Viņi braucienam piedod daudz vairāk emociju, rodas lielāks azarts, sīvāka konkurence, –– uzskata Briča kungs. –– Lai piedalītos Latvijas čempionāta sacensībās, jāmaina dzīvesveids, jo gandrīz katru nedēļas nogali ir kādas sacensības, bet nedēļas vidū –– treniņi. To ļoti grūti savienot ar darbu.
Jaudīgākam labāku trasi
Edgaram Bricim Daudzeses pagastā pieder zeme, kurā saimnieks ierīkojis nelielu trasi, taču viņa pašreizējam braucamajam tā jau kļuvusi par mazu. Šogad viņš paša trasē nav braucis ne reizi.
–– Kad man nebija tik jaudīgs motocikls, šī trase mani pilnībā apmierināja, bet tagad tramplīni ir par zemiem, taisnie posmi par īsiem, –– saka Edgars Bricis. –– Vairs nevar attīstīt pietiekami lielu ātrumu. Jo jaudīgāks motocikls, jo vajag labāku trasi. Esmu braucis bijušajās kolhozu trasēs. Ar mūsdienu sporta tehniku tajās vairs nav ko darīt. Tās ir pārāk šauras un īsas. Trasei jāaug tehnikai līdzi.
