Aizvakar Aizkraukles katoļu baznīcas velves pāršalca neparasta mūzika — te dziedāja Vācijas pilsētas Tāles ģimnāzistu koris un Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolas audzēkņu koris.
Aizvakar Aizkraukles katoļu baznīcas velves pāršalca neparasta mūzika — te dziedāja Vācijas pilsētas Tāles ģimnāzistu koris un Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolas audzēkņu koris. Svelmīgajā pēcpusdienā dievnams bija klausītāju pilns.
Stereotips, kam netiekam pāri
Pie mums Latvijā valda stereotips: ja reiz dziedam baznīcā, tad tām obligāti jābūt garīga rakstura dziesmām, klasiskām melodijām, visieteicamāk — latīniski. Vēl pieļaujam tautasdziesmas, bet nu nekādā gadījumā vieglus izklaidējoša rakstura skaņdarbus!
Ārzemēs ir tieši otrādi. Esmu klausījusies koncertus baznīcās daudzās valstīs, un vienmēr ar lielu sajūsmu klausītāji uzņem uzmundrinošus, jautrus, ritmiskus gabalus. Galu galā vai tad dievnamā iet tikai sāpju nomākti cilvēki? Vai ar Dievu nav jādalās arī priekā, sajūsmā?
Vācijas pilsētā Epšteinā Mātes dienai veltītajā dievkalpojumā ērģeles nespēlēja, kaut tās baznīcā bija, toties strinkšķināja ģitāru, aicinot baznīcēnus dziedāt līdzi nebūt ne dievbijīgus gabalus. Tikai tā baznīcā var ievilināt jauniešus. Nēģeru bungu tamtamu, kuras, Tomasa Pionteka roku skandinātas, piebalsoja korim, Aizkraukles katoļu baznīcā gan laikam dzirdēja pirmo reizi…
Izšūpo katru noti
Tāles ģimnāzistu kora galvenā diriģente Kārena Bernhāgena dziesmā dzīvo, savu roku kustībās izšūpojot katru noti, un koris viņai pakļaujas. Aizkraukliešiem neierasti koncerta sākumā viņa, it kā ievingrinot balsis, aicina dziedāt līdzi visus klausītājus, un arī viņi pakļaujas!
Jaunieši dzied pārsvarā vāciski un tāpēc tik dabiski, jo tā taču ir viņu dzimtā valoda. Aizkraukliešu koris muzicē skaisti, bet sarežģītus skaņdarbus latīņu valodā. Brīžiem tik ļoti gribas viņus pasaudzēt — mazi vēl, lai padzied savam priekam, gan jau izdziedāsies mesas un oratorijas studiju gados! Varbūt tāpēc viņi klausītāju priekšā tik nopietni un drūmi, baidās pasmaidīt, ka nesajūk…
Uz skatuves rotaļājas
Klausoties, kā dzied ārzemnieki, līdztekus mūzikai vienmēr saista viņu atraisītība, brīvā izturēšanās, smaids sejā. Šķiet, viņi uz skatuves tikai rotaļājas, izklaidējas, nevis cenšas pareizi savirknēt sarežģītu nošu rakstu. Šī nepiespiestība pārņem savā varā arī klausītāju, un priekšnesums rezonē ar cilvēka dvēseles noskaņojumu.
To var teikt arī par Vācijas ģimnāzistu dziedājumu. Tas fascinē, īpaši, kad jaunieši dzied ritmiskos nēģeru spiričuelus. Turklāt vienam no kora diriģentiem — Mihaelam Eimanam — piemīt prasme ne tikai iedvesmojoši diriģēt, bet arī liels vokālista talants. Improvizācijas, ko viņš klausītājiem veltīja baznīcā, par to liecināja.
Mūsējos uzņem ar ovācijām
Protams, nevar salīdzināt mazos pamatskolas vecuma dziedātājus no Aizkraukles un ģimnāzistus no Vācijas, un tas arī nav vajadzīgs. Katram savas vērtības, kuras mēs bieži vien neieraugām, diendienā līdzās dzīvojot. To es gribu teikt par mazo zēnu kvartetu, koklētājām, vijolniecēm, flautistēm, saksofonistu, kurus vācieši gan Aizkrauklē, gan Epšteinā uzņēma ar ovācijām, bet par to “Staburagā” stāstīšu citu reizi.
“Mums visiem vajag Dievu, cilvēkus un mūziku,” pateicoties par jauko koncertu, saka Aizkraukles mūzikas skolas direktore Lilita Dzilna. Draudzību uzturēt — tā ir māksla un smags darbs. Francūžiem tas nebija pa spēkam, un viņu koris šurp vairs nebrauc, taču vāciešu un aizkraukliešu kopābūšana, esmu pārliecināta, turpināsies.
