10. turpinājums. Ik reizi, esot svešās zemēs, ar interesi gaidu tikšanos ar vietējiem latviešiem, precīzāk, Latvijā dzimušiem latviešiem, kuru mūžs aizrit trimdā.
(10. turpinājums.)
Ik reizi, esot svešās zemēs, ar interesi gaidu tikšanos ar vietējiem latviešiem, precīzāk, Latvijā dzimušiem latviešiem, kuru mūžs aizrit trimdā. Kā viņi jūtas tālu no dzimtenes, vai ir laimīgi, gribētu kādreiz atgriezties?
Vienīgie latvieši
Hedingtonas pilsētiņā vienīgie latvieši ir Biruta un Reinis Zariņi. Reiņa kungam pilsētas centrā pieder televizoru un radioaparātu remontdarbnīca. Līdz šim biju dzirdējusi, ka ārzemnieki tikpat kā neko nelabojot — labāk pērkot jaunu. Izrādās, reizēm tomēr remontē. Darbnīca gan vairāk atgādina vecu mantu noliktavu. Dēli solot reiz atbraukt un visu izmest ārā…
Jelgavniece Biruta un Ērgļu apkaimes puisis Reinis 1944. gadā no Latvijas aizmuka ar kuģi. Abi satikās bēgļu nometnē Vācijā. Vēlāk daudzus gadus dzīvoja Londonā un katru gadu vasarā atvaļinājuma laikā brauca uz Almēliju. Mūža otrajā pusē Zariņi pārcēlās uz Hedingtonu, nopirka, kā paši saka, vecu graustu un saviem spēkiem atjaunoja. Tāpēc šī māja viņiem ir ļoti dārga.
Latviešu apkārtnē esot ļoti maz — tikai abi Zariņi, Birutas māsa un vēl Birznieku pāris Almēlijas mājas tuvumā. Agrāk gan bijis labi: latvieši no tuvākas un tālākas apkārtnes sabrauca Almēlijā vismaz Ziemassvētkos un Jāņos, mēģināja saglabāt latvietību.
Pāridarījumu vieglāk pārdzīvot
Par fermeriem, angļiem un velsiešiem, Zariņiem ir savs viedoklis: —Viņi tikai gaida valdības subsīdijas un mūžīgi ir neapmierināti. Kaut gan aitu audzē daudz, gaļa ir ļoti dārga. To sadārdzina starpnieki.
Zariņu ģimenei pagalmā ir neliels dārziņš. Kā saka Birutas kundze, jau martā nagi niez pa zemi rakņāties. Podiņos gaida ārā izstādāmie augi. No bēniņu stāva skatam paveras stalts bērzs — pašu stādīts atgādinājums par Dzimteni. Tomēr dzīvot Anglijā Zariņiem patīk. Latvijā atgriezties negribētu. To viņi pamato šādi: — Demokrātija Anglijā ir sena, neviens ar pirkstu nerāda, kas un kā jādara. Un vieglāk pārdzīvot, ja tev dara pāri anglis, nevis savējais — latvietis.
Paliek deviņi mazbērni
Zariņi gadā var atļauties divas atvaļinājuma nedēļas. Divreiz bijuši Latvijā, bet tā neesot atpūta — dubulta slodze!
Viens no Zariņu dēliem uzpērk un restaurē vecās mēbeles, otrs ir pamatskolas direktors. Latviski runā tikai viens dēls. Mēģinājis nokārtot eksāmenu latviešu valodā, bet nemācējis pareizi locīt lietvārdu…
Doties uz Latviju Zariņi negribētu arī tāpēc, ka Anglijā paliktu deviņi viņu mazbērni — katru vecvecāku lielākais dārgums.
Konkurē ar ekoloģiski tīru sidru
Angļi slaveni ar tējas dzeršanu, taču, ja gribas kaut ko grādīgāku, dod priekšroku skotu viskijam. Šodien gan, tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, populārs ir alus, bet Lielbritānijā — arī sidrs (grādīgs ābolu dzēriens).
Mums sagādāta iespēja tikties ar vienu no lauku mazajiem uzņēmējiem — sidra ražotāju Ivoru Dunkertonu. Zemes viņam nav daudz — tikai 30 akru (apmēram 15 hektāru — aut.). Uz laukiem pārnācis no Londonas. Nācies domāt, kā pelnīt naudu. Četrpadsmit jūdžu tālāk ir liela sidra ražošanas kompānija, un to nu Ivora kungam neizkonkurēt! Tomēr ražot sidru nolēmis — tikai ekoloģiski tīru, un tur nu gigantiem viņam līdzi netikt.
Izvēršas par ES naudu
Šis kungs ir dzīvs liecinieks, ka no Eiropas Savienības naudu var saņemt un savu biznesu uzsākt. Nauda ēku uzcelšanai iegūta tieši no ES. Sākumā gatavojis negāzēto sidru, toties stiprāku. Tad Anglijas ekonomikā sākusies krīze, un nācies kaut ko mainīt. Ivora kungs atkal lūdzis naudu ES un dabūjis arī. Tā nu varējis nopirkt mašīnas dabīgā sidra ražošanai. Ekoloģiski tīru sidru šajā saimniecībā ražo kopš 1980. gada. Pēdējos 20 gados iekarota sava niša tirgū, un Ivora kungs pat cer sidru eksportēt. Trijos mēnešos, sezonas laikā, te iegūst 170 tūkstošu litru sidra. Pārējā laikā to tikai pārdod. Nodarbināto nav daudz — tikai 4 — 5 cilvēki.
Pērnais gads biznesam pamatīgi “iegriezis” sakarā ar lopu mutes un nagu sērgu. Nācies slēgt pirms septiņiem gadiem uzcelto restorānu, kuru saimnieks iekārtojis, pārbūvējot divus 460 gadu vecus šķūņus.
Audzē ‘Aitas degunu’
Ivora kunga ābeļdārzs nav liels — tikai 16 akru, toties tas ir vienīgais ekoloģiski tīrais ābeļdārzs Herefordšīrā. Dārzā aug tā dēvētās krūmu ābeles, dažas pat 100 gadu vecas. Sidram piemērotākā ābolu šķirne ir ‘Aitas deguns’. Paiet trīs, pieci gadi, kamēr ābeles sāk ražot. Mēslošanā nedrīkst izmantot minerālmēslus, pat ne kūtsmēslus. Taču bez tā var iztikt, jo zeme augļukokiem te ir ļoti laba.
Sidram domātie āboli atšķiras no svaigā veidā ēdamajiem — tie ir skābi un sāji, mutē rada līdzīgu sajūtu kā pēc aroniju ēšanas. Tos no kokiem novāc ar īpašām mašīnām.
Savu ābolu nepietiek
Dārzā redzu neparastu ainu: lielas, garas ābeles piesietas pamatīgiem baļķiem — mēs tā vienmēr darām, iestādot jaunas, mazas ābelītes. Bet te — lieliem kokiem! Izrādās, daļu ābeļu stādu Ivora kungam devusi lielā sidra ražošanas kompānija, taču tās izaugušas pārāk lielas un salapojot sākušas gāzties. Nācies ar četriem stabiem katru kaut kā nostiprināt. Savu ābolu Ivora kungam nepietiek, jo dārzs nav liels. Viņš gribētu piepirkt vēl zemi, bet neviens negrib pārdot. Tāpēc 75 procentus nepieciešamā ābolu daudzuma viņš iepērk no apkārtējiem fermeriem.
Kāda cita kompānija ražojot sidra brendiju, kurš ir 40 grādu stiprs. Ja būtu pietiekami ābolu, šādu brendiju gribētu ražot arī Ivors Dunkertons.
(Turpmāk vēl)
