Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības padome, protestējot pret medicīnas darbinieku zemajām algām, pieņēmusi lēmumu šovasar streikot piecas dienas.
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības padome, protestējot pret medicīnas darbinieku zemajām algām, pieņēmusi lēmumu šovasar streikot piecas dienas. Pa vienai dienai jūnijā un jūlijā, trīs dienas septembrī. Streikā piedalīsies visi mediķi, kuri nav saistīti ar neatliekamās palīdzības sniegšanu.
Domāju, daudzi atbalsta šādu medicīnas darbinieku lēmumu, jo cilvēki, kuri atbild par citu veselību un dzīvību, mūsu valstī nav pienācīgi novērtēti.
Taču, manuprāt, drīz streikos arī pacienti, kuri šajā situācijā ir vislielākie cietēji. Kamēr valdība Latvijā pieprasa Eiropas standartiem atbilstošas slimnīcas, bet ārsti rēķina valsts piešķirtos latus un santīmus, par pacientu aizmirst.
Bieži saņemam sūdzības par ārstiem. Kāda sieviete saslimusi un nevarējusi aiziet uz poliklīniku, bet mājas vizītē ģimenes ārsts ierasties nevarēja. Bez ārsta receptes aptiekā nepārdod medikamentus. Reti kurš ģimenes ārsts labprāt nosūta pie cita speciālista, bieži vien gada nogalē viņš to vienkārši nevar atļauties, jo visa nauda pacientu aprūpei jau iztērēta. Baumo, ka dažs ģimenes ārsts sievietes vairs nesūtīs pie ginekologa, bet taupības nolūkā izmeklējumus veiks savā kabinetā.
Daudzi ar savām veselības problēmām mēģina tikt galā paši, bet, kad to vairs nespēj, beidzot dodas pie ārsta. Tāpēc nav ko brīnīties, ka arvien pieaug to cilvēku skaits, kuriem slimības ir ielaistas un palīdzēt ļoti grūti. Pati veselības aprūpes sistēma rada šādu situāciju.
Aizstāvot ārstu un pacientu intereses, jāstreiko arī mums. Taču medicīnas darbinieku algu paaugstinājums nedrīkst būt vienīgā prasība, jo tas vien samilzušo problēmu neatrisinās. Jāmaina visa veselības aprūpes sistēma. Tikai cik reižu un cik ilgi mēs to darīsim?
