Vieni no pirmajiem Aizkraukles rajonā bioloģiski saimniekot sāka Skrīveru pagasta “Ragāru” saimnieki Māra un Jānis Vaivari.
Vieni no pirmajiem Aizkraukles rajonā bioloģiski saimniekot sāka Skrīveru pagasta “Ragāru” saimnieki Māra un Jānis Vaivari. Gadu gaitā viņi iestādījuši un iekopuši lielu augļudārzu, gūtas vērtīgas atziņas. Pārdomās dalās Māra Vaivare.
— Nesen, tiekoties ar Latvijas bioloģiski saimniekojošajiem zemniekiem, speciālisti no Lielbritānijas un Nīderlandes atzina, ka bioloģisko lauksaimniecību svarīgi atbalstīt valstiski, jo šī lauksaimniecības metode samazina valsts kopējos tēriņus, neraugoties uz šķietamajiem izdevumiem konkrētu lauksaimnieku atbalstam.
— Kāpēc tā var apgalvot?
— Tāpēc, ka bioloģiskā lauksaimniecība, proti, tās produkcija, iedzīvotājiem nodrošina veselību, kas uzlabojas, lietojot ekoloģiski tīru pārtiku. Saimniekojot bez minerālmēsliem un pesticīdiem, uzlabojas ūdens kvalitāte, tā analīžu rezultāti rāda ievērojami mazāku slāpekļa daudzumu nekā tur, kur saimniekojot lieto ķimikālijas.
— Vai ārzemju speciālisti atzīst, ka Latvijas zeme ir ekoloģiski tīrāka nekā Eiropā?
— Protams, viņi arī atzīst, ka Eiropas Savienība patlaban izdod daudz naudas, lai atveseļotu savu piesārņoto vidi — zemi un ūdeņus.
— Vai, jūsuprāt, bioloģiskajai lauksaimniecībai Latvijā ir nākotne?
— Manuprāt, bioloģisko lauksaimniecību var uzskatīt pat par Latvijas lauku ekonomikas atrisinājumu — gaismu tuneļa galā. Tā dod iespēju risināt sociālās problēmas — ražot un pārdot produkciju, racionāli strādājot visai ģimenei, arī nelielajām zemnieku saimniecībām. Tas rosina šo saimniecību īpašniekiem iegūt specifisko izglītību, kā arī justies sabiedrībai derīgiem un vajadzīgiem.
Bioloģiskās lauksaimniecības produkcijai neapšaubāmi būs labs noiets Eiropas tirgū, lai gan vispirms ar to vajadzētu piepildīt iekšējo tirgu. Lai attīstītu bioloģisko lauksaimniecību, Anglijā, izrādās, valdība, uzskatot to par politisku jautājumu, ieguldīja līdzekļus un nodibināja kooperatīvu. Kad kooperatīva darbība būs nostabilizējusies, zemnieki to spēs uzturēt un pārvaldīt paši, valdība no tā izstāsies.
Valdības līmenī videi draudzīgās lauksaimniecības problēmas risina arī Lietuvā un Dānijā. Mēs par tādu attieksmi pagaidām, protams, varam tikai sapņot.
— Latvijā pagaidām zemnieks pats vairāk vai mazāk dotē valsti…
— Diemžēl tā notiek. Patlaban valsts atbalsta trūkuma dēļ simtiem potenciāli ilgtspējīgu bioloģisko saimniecību liegta godīga un vienlīdzīga konkurence ar pārējām saimniecībām. Piemēram, daudzām nelielām saimniecībām nav iespējams izveidot pilnvērtīgu, bioloģiskajai lauksaimniecībai atbilstošu sešu septiņu lauku augseku, kurā lauka lielums pārsniegtu vienu hektāru. Rezultātā nelielās saimniecības, lai saņemtu subsīdijas, spiestas neievērot augsekas likumības. Tās atkārtoti audzē vienā un tajā pašā laukā kādu pārdodamu kultūraugu šķirni. Lai iegūtu augstu ražu, katru gadu lieto arvien vairāk ķīmijas, tādējādi zemi arvien vairāk degradējot.
Tāpēc nebrīnīsimies par Lietuvas bioloģiskās lauksaimniecības produkciju mūsu veikalos, kā arī par to, ka Latvijas nomales, kurās varētu nodarboties ar videi draudzīgu saimniekošanu, kļūst arvien neapdzīvotākas.
