Nenovēršami tuvojas laiks, kad katram no mums būs jāizšķiras — būt vai nebūt Eiropas Savienībā.
Nenovēršami tuvojas laiks, kad katram no mums būs jāizšķiras — būt vai nebūt Eiropas Savienībā.
Vieni cilvēki klusībā saka: “Kas man par to būs?”. Citi ir vienaldzīgi. Ir arī cilvēki, kuri atceras bijušos laikus, tāpēc saka: “No vienas savienības ārā, otrā iekšā!”. Var piekrist visiem izteiktajiem viedokļiem, bet tik un tā balsojumā vairāk noteiks emocijas, ne jau patiesas zināšanas. Turklāt tiem, kuri zina, pieņemts neuzticēties. Tas attiecas arī uz lauksaimniecību — agrāk visus komandēja kāds brigadieris, bet tagad katrs pats saimnieks. Es, protams, nesaku, ka lauksaimniecībā viss ir kārtībā, bet nevar jau tikai prasīt.
Runājot par Eiropas Savienību, bieži jādzird jautājums — kas par to tiks maniem bērniem, vai viņiem būs labāk? Cik daudzi redz, ka Eiropā vismaz ir kārtība, bet pie mums zāle var būt nepļauta, jo par skaistumu vien naudu nemaksā.
Vai kāds ir paskatījies kartē un padomājis par to, ka mēs esam maza valstiņa? Ko mēs bez citiem darīsim, diemžēl neesam nekāda lielā Amerika. Ko un kā darīt, atkarīgs tikai no mums pašiem. Var iet balsot, lai tikai papīri būtu kārtībā, var gulēt mājās un pēc tam skaļi klaigāt, ka citi neko nezina un no viņu izdarītā atkal jācieš. Bet kas liedza darīt pašam? Kritizēt visi prot, bet ko dara paši? Tas, starp citu, attiecināms arī uz politiku.
Nevajag aizmirst, ka laiks nestāv uz vietas un kādreiz cilvēki dzīvoja viensētās. Dažiem varbūt atkal tās jāceļ un jāizliekas, ka no citiem nekas nav vajadzīgs. Eiropas Savienība varbūt ir veids, kā iet tam līdzi. Ne jau tāpēc, lai uzreiz dabūtu kādu lieku santīmu, par ko uztraucas liela daļa eiroskeptiķu.
Galvenais tomēr nav santīmi, bet zināšanas. Lai kā no tām izvairītos, izsprukt nevar. Eiropas Savienības sakarā to gan varētu būt vairāk. Viens Eirobusiņš nevar izdarīt to, ko uzmācīga informācija pat slēptā veidā, iedarbojoties uz izvēli “būt vai nebūt”.
Lai visu nenoteiktu tikai emocijas, nepieciešama informācija. Pie tam ne tikai par to, ar ko ikdienā saskaras ļaudis, bet arī par visnegaidītākajām lietām. Vēl ir laiks izlemt “būt vai nebūt” arī mums Eiropas Savienībā. Laika zināšanu ieguvei pietiek. Mūs var baidīt ar visādām kvotām, noteikumiem, importa ierobežojumu, bet varbūt kaut kur ieraudzīt arī pozitīvos piemērus.
Padomāsim, jāizvēlas būs visiem. Arī tiem, kuri tagad saka — vienalga “būt vai nebūt”.
