Jaunjelgavieti Aleksandru Vivčariku, otrās grupas invalīdu, reti var redzēt noskumušu. Dzīves problēmas viņš pārvar ar sporta palīdzību — Aleksandrs ir Latvijas sēdvolejbolistu izlases komandas “Kurzeme” dalībnieks.
Jaunjelgavieti Aleksandru Vivčariku, otrās grupas invalīdu, reti var redzēt noskumušu. Dzīves problēmas viņš pārvar ar sporta palīdzību — Aleksandrs ir Latvijas sēdvolejbolistu izlases komandas “Kurzeme” dalībnieks.
Iepatīkas no pirmās reizes
— Kā kļuvi (Aleksandru pazīstu jau sen, tādēļ saruna notiek uz “tu” —aut.) par sēdvolejbolistu?
— Tas bija pirms septiņiem gadiem, kad pēc trīs gadu vecas smagas kāju traumas atguvos rehabilitācijas centrā Jūrmalā. Tur ārstējos un vienlaikus mācījos par elektromehāniķi. Centrā uzturējās arī aizkrauklietis Juris Krupenkins. Viņš mani aicināja uz sēdvolejbolistu treniņu. Es gan šaubījos, tomēr aizgāju. Šis sportaveids uzreiz iepatikās. Kopš tā laika regulāri piedalos treniņos un sacensībās.
— Vai par sēdvolejbolistu var kļūt jebkurš?
— Pamatā sēdvolejbols domāts cilvēkiem ar kustību traucējumiem, invalīdiem, bet to var spēlēt arī veselie. Komandā ir seši spēlētāji, un noteikumi pat paredz, ka divi no viņiem var būt veseli cilvēki.
Pēc treniņiem jūtas kā samalts
— Invalīdam nav grūti sportot?
— Fiziskā slodze ir ļoti liela, īpaši rokām, jo visas kustības notiek tikai ar roku palīdzību. Pirmajās reizēs biju kā salauzts: treniņi notiek reizi nedēļā divarpusstundu. Kad tuvojas sacensības, trenējamies pat divas reizes nedēļā. Kad pamatīgi nosportojos, jūtos, it kā visi kauliņi būtu samalti. Vēlāk pieradu, līdzēja arī iepriekšējā sporta pieredze — biju spēlējis basketbolu, futbolu, arī volejbolu.
— Vai pēc tādas “kaulu malšanas” neesi gribējis sportam atmest ar roku?
— Nekādā gadījumā! Man gribas to darīt. Kaut katru sestdienu jābrauc uz Rīgu un daudz jātrenējas, es sēdvolejbolu pamest nedomāju. Ko tad citu darīšu? Vai mājās slīgšu depresijā?
Puse dienas aizrit ceļā
— Tev katru sestdienu jābrauc uz Rīgu. Tas tomēr ir diezgan tāls ceļš.
— Tā jau ir, bet ko lai dara — nekur tuvāk treniņi nenotiek. Es no mājām izeju pulksten 7, ap pulksten 18 esmu atpakaļ, treniņi notiek no pulksten 12 līdz pustrijiem. Sanāk, ka puse dienas ceļā vien aiziet. Taču daudzi brauc vēl tālāk — no Talsiem, Līvāniem.
— Vai tāda braukšana nav dārga?
— Man braukšana ir bez maksas, bet daudzi trešās grupas invalīdi no treniņiem atteicās, jo nespēja par braucieniem maksāt. Arī es diez vai brauktu, ja būtu jāpērk biļete.
Atbalsta vietējā pašvaldība
— Cik jāmaksā par treniņiem?
— Tie notiek bez maksas. Jāmaksā, ja dodas uz starptautiskām sacensībām. Tad nauda vajadzīga vīzai, viesnīcai, autobusam. Bijuši gadījumi, kad sportists uz sacensībām netiek, jo nav naudas. Man šajā ziņā paveicies, jo daudz palīdz Jaunjelgavas pilsētas dome. Bez tās finansiālā atbalsta uz daudzām sacensībām netiktu. Komandu atbalsta arī dažādas firmas. Sponsorus aktīvi meklē mūsu menedžeris Andris Ulmanis. Viņš ir mūsu komandas dvēsele, bez Andra komanda izjuktu.
— Vai arī valsts palīdz?
— Diemžēl Latvijā nav kā ārzemēs, kur katrs sportaveids saņem valsts atbalstu. Ārzemēs sēdvolejbolistiem ir pat savas sporta zāles, bet Bosnijā labākie sēdvolejbolisti par katru spēli saņem naudu, ja nemaldos, apmēram 100 latu. Viņi uz sacensībām ierodas personīgajā autobusā apsardzes pavadībā, katrreiz jaunos tērpos.
Labākās komandas spēlē negodīgi
— “Kurzeme” (iepriekšējais nosaukums “Fortius) bieži startē starpvalstu sacensībās. Vai latviešus ārzemēs pazīst?
— Sākumā bijām sveši, bet nu ārzemnieki mūs labi pazīst un uzņem ar sajūsmu. Zina, ka ar mums būs spraiga spēle. Ne velti Latvijas komandai Eiropā ir devītā vieta.
— Kura ir Eiropā labākā sēdvolejbolistu komanda?
— Vislabākie spēlētāji ir Bosnijā. Arī vācieši un ungāri ir ļoti labi sportisti. Viņi gan mēdz spēlēt negodīgi — paņem spēcīgus veselos spēlētājus, profesionālus volejbolistus. Protams, ka profesionāļi pārējos uzvar. Ko lai dara — noteikumi tā darīt ļauj. Arī mēs aicināsim profesionālos spēlētājus.
— Kad tu pirmo reizi startēji ārzemēs?
— Divus mēnešus no treniņu sākuma devos komandai līdzi uz Lietuvu. Domāju tikai no malas pavērot, bet nesanāca — treneris uzreiz sūtīja laukumā spēlēt. Mazliet bija bail, bet nu jau esmu pieradis. Trīs gadus spēlēju Latvijas izlasē, un sacensības notiek ļoti bieži, tās man jau kļuvušas par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Ja mēs būtu tikuši labāko sešiniekā Eiropā, brauktu arī uz paraolimpiskajām spēlēm Sidnejā.
Zāles pret bezcerību
— Tu katru nedēļu brauc uz Rīgu, arī citi invalīdi mēro tālu ceļu, lai nokļūtu uz treniņiem. Vai neesi domājis treniņus rīkot tepat Aizkrauklē?
— Jau sen par to domāju, bet nav interesentu. Esmu runājis ar invalīdiem, mēģinājis viņus ieinteresēt, bet nekā. Saucu kaut atbraukt uz treniņu Rīgā un apskatīties — viss velti. No Aizkraukles rajona esmu vienīgais puisis, kurš par šo sportaveidu interesējas. Jā, ir arī Juris Krupenkins, bet viņš Aizkrauklē vairs nedzīvo.
— Kādēļ nav atsaucības?
— Cilvēki pārāk grimst pesimismā. Viņi gaužas, sūdzas par dzīves problēmām un par sportu pat nedomā. Velti! Esmu pārliecinājies, ka sports ir labākās zāles pret bezcerību. Kopš spēlēju sēdvolejbolu, uz dzīvi raugos tikai optimistiski. Esmu sapratis, ka ir cilvēki, kam klājas vēl grūtāk nekā man, es vismaz pats varu paiet.
— Vai nav kāda iespēja cilvēkus par sēdvolejbolu ieinteresēt?
— Menedžeris Ulmanis regulāri izlīmē paziņojumus, aicina uz treniņiem, pat personīgi piezvana invalīdiem, bet tik un tā atnāk retais. Sporta kompleksā ir baseins, treniņu laukumi, turklāt bez maksas, bet cilvēku nav. Aicinu droši nākt, piedalīties, kaut vai apskatīties. Invalīdiem ir arī citas sportošanas iespējas: šķēpmešana, skriešana, pat dejas riteņkrēslos. Vajag tikai gribēt!
Spēlē ģitāru draugu pulkā
— Tu esi elektromehāniķis. Vai kaut kur strādā?
— Skolu pabeidzu, bet darba nav. Uz Rīgu izbraukāt nespēju, te nevienam elektromehāniķi nevajag. Žēl.
— Vai bez sēdvolejbola tev ir vēl kāda aizraušanās?
— Kopš armijas laikiem spēlēju ģitāru un dziedu. Lielākoties spēlēt iznāk draugu lokā, reizēm kādu smeldzīgu meldiņu uzspēlēju arī vienatnē. Arī tas ir labs veids, kā aizgaiņāt grūtsirdību.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aleksandrs Vivčariks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1967. gada 3. aprīlis, Ukraina.
IZGLĪTĪBA: elektromehāniķis.
ĢIMENE: mamma Miroslava.
VAĻASPRIEKS: sēdvolejbols, ģitāras spēle un dziedāšana.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
