Vienā no Aizkraukles lielākajiem ražošanas uzņēmumiem — SIA “Krauklītis” — notiek pārmaiņas: kantoris no Aizkraukles pilsētas centra pārcelts uz rūpniecisko zonu, ēka pārdota, bet produkcijas veikalos kļūst arvien mazāk.
Vienā no Aizkraukles lielākajiem ražošanas uzņēmumiem — SIA “Krauklītis” — notiek pārmaiņas: kantoris no Aizkraukles pilsētas centra pārcelts uz rūpniecisko zonu, ēka pārdota, bet produkcijas veikalos kļūst arvien mazāk.
Šīs pārmaiņas, kā arī tas, ka “Krauklītis” pērnā gada nogalē no darba atbrīvoja lielāko daļu tipogrāfijas strādnieku, radījis bažas par firmas finansiālo situāciju. Izplatījušās pat baumas, ka SIA “Krauklītis” bankrotējis un uzņēmums pārdots.
Par to, kā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “Krauklītis” klājas, saruna ar tās valdes priekšsēdētāju Arvi Voicehoviču.
Izmaiņas, sakārtojot biznesu
— Ko šobrīd dara “Krauklītis” un kādas pārmaiņas tajā notiek?
— Strādājam, darbs ne mirkli nav apstājies. Pārmaiņas notiek, biznesu sakārtojot un pilnveidojot — mēs arvien mazāk gribam būt naturālā saimniecība, kura dara visu. Latvijā populāras daudznozaru kompānijas, kuras dara, ko vien var, bet “Krauklītis” tāds negrib būt. Vēlamies strādāt tikai vienā sfērā. Pirmais solis šajā virzienā bija jau pirms vairākiem gadiem, kad atdalījām ražošanu no tirdzniecības, izveidojot firmu “Krauklītis un partneri”. Tagad pilnveidošanu turpinām.
— Vai pārcelšanās no Aizkraukles centra uz rūpniecisko zonu arī notika, biznesu sakārtojot?
— Protams. Tipogrāfija jau labu laiku ir Rūpniecības ielā. Katru dienu braukāt gandrīz divus kilometrus no biroja uz tipogrāfiju un atpakaļ nebija lietderīgi. Jau sen domājām pārcelties uz vienotām telpām. Veco kantora ēku pārdevām, jo arī apsaimniekot nekustamo īpašumu nav mūsu bizness.
Domā uzņēmumu pārdot
— Vai nav notikušas izmaiņas uzņēmuma īpašniekos?
— Drīz būs gads, kā “Krauklītim” ir investors — Latvijas firma SIA “AD Astra”. Tā uzņēmumā ieguldīja naudu un ieguva ceturto daļu uzņēmuma. Tās ir vienīgās izmaiņas.
— Varbūt domājat “Krauklīti” pilnīgi pārdot?
— Uzņēmumu pārdot ir pieņemams veids, kā kapitalizēt savu sastrādāto. Mans ceļš kā akcionāram ir tieši pārdot uzņēmumu, bet tas nenotiks ne šogad, ne nākamgad.
Zviedri raksta uz latviešu produkta
— Kāda ir “Krauklīša” ražotā produkcija? Vai līdz ar biznesa sakārtošanu tā nav mainījusies?
— Joprojām ražojam papīra kancelejas preces, iekļaujoties gan ražotāju, gan tipogrāfiju grupā. “Krauklīša” priekšrocība ir tā, ka esam tehnoloģiskāki par jebkuru tipogrāfiju un mobilāki par lielražotāju. Varam izgatavot tieši to, ko vajag konkrētajam pircējam. Tā ir mūsu priekšrocība, kas ļauj konkurēt ar lielajiem ražotājiem.
— Produkciju uz ārzemēm eksportējat?
— “Krauklītim” arvien aktīvāk attīstās eksports ārpus Baltijas robežām, mums ir lieli pircēji Somijā, Zviedrijā, Dānijā. Ražošanas apjomi palielinās, un tas notiek galvenokārt uz eksporta rēķina. Pagājušajā gadā vien ceturtā daļa mūsu produkcijas aizgāja uz Lietuvu, apmēram desmit procentu uz Igauniju, tikpat — ārpus Baltijas. Šīgada sākumā strauji palielinājās eksports uz Zviedriju un Somiju. Tur “Krauklīša” produkcija ir vajadzīga.
— Ko tieši pērk ārzemnieki?
— Mums absolūti nesaprotamus piezīmju papīrus, blociņus, interesantas krāsojamās grāmatas. Ārzemnieki prasa savādāku produktu par latviešiem pierasto. Piemēram, mums zīmēšanas papīrs ir biezs, balts, bet Zviedrijā — pelēcīgs un plāns kā avīzei.
Kā kurpnieks bez zābakiem
— Tajā pašā laikā Latvijas skolēns raksta uz Lietuvas un Polijas papīra, bet veikalā “Krauklīša” burtnīcu nav. Gluži kā parunā par kurpnieku bez zābakiem.
— Bija lielas problēmas produkciju izplatīt Latvijā, bet nu esam veikuši reformas, lai situāciju uzlabotu. Konkrētāk pat to runāt nevēlos, taču šogad situācija noteikti būs labāka.
— Veikala īpašnieki gan apgalvo, ka “Krauklīša” produkcijai ir pārāk augsta cena.
— Mēs saražojam 25 tūkstošus burtnīcu diennaktī, un tās visas nopērk. Ja cena būtu par lielu, diezin vai pirktu. Saprotam, ka varam zaudēt konkurencē ar lētajām ārzemju burtnīcām, bet cīnīties ar nekvalitatīvo, kaut lētāko produkciju, nav nozīmes.
Lielākais nodokļu maksātājs parādā valstij
— Valsts ieņēmumu dienesta pārskatā pie lielākajiem nodokļu maksātājiem minēts SIA “Krauklītis”. Tajā pašā laikā “Krauklītis” nosaukts arī pie lielākajiem nodokļu parādniekiem. Kā tā?
— Tā ir paradoksāla situācija visā Latvijā. 2001. gadā nodokļos vien samaksājām 199 tūkstošus latu, bet tagad esam iekļuvuši parādnieku sarakstā. “Krauklītim” ir 20 tūkstošu latu liela pievienotās vērtības nodokļa pārmaksa, tomēr esam parādnieki, jo pārskatā pārmaksu nerāda. Mēs cīnāmies par to, lai valsts ieņēmumu dienests ņemtu vērā “Krauklīša” pārmaksu.
— “Staburags” saņēmis vairākas mutiskas sūdzības, ka “Krauklītis” nodarbina strādniekus bez darba līgumiem.
— Valsts ieņēmumu dienests un citas institūcijas regulāri veic dažādas pārbaudes, nāk pat naktī un policijas pavadībā. Sīkus pārkāpumus gan atklāja un izteica brīdinājumu.
Strādniekus ziemā no darba atbrīvo
— Pagājušā gada nogalē “Krauklītis” no darba atbrīvoja daudzus strādniekus. Tas vedina domāt, ka uzņēmumā kaut kas tomēr nav kārtībā.
— No malas raugoties, tā varbūt šķiet, bet viss kārtībā. Aktīvākais darbs tipogrāfijā notiek no pavasara līdz rudenim. Ziemā nav ko darīt, tādēļ strādniekus no darba atbrīvojām. Viņi varēja reģistrēties bezdarbniekos un saņemt ikmēneša pabalstu, pat lielāku par darba algu ziemas mēnešos. Arī tas pierāda, ka viņiem bija darba līgumi un nomaksāts sociālais nodoklis, citādi pabalstu saņemt nevarētu. Ar darbiniekiem tā rīkojas daudzi uzņēmumi un pašvaldības, mēs to darījām pirmo reizi. Turklāt, jaunajai darba sezonai sākoties, strādniekus aicinām atpakaļ darbā. Kas vēlas, nāk atpakaļ uz “Krauklīti, bet, ja kāds neatgriežas, meklējam citu strādnieku.
— Cik pavisam darbinieku ir “Krauklītī”?
— “Karstākajā” darba sezonā bijuši pat 170, tagad ir kādi 120, jo esam nopirkuši modernākas iekārtas.
— Kad ir aktīvākā darba sezona?
— No maija līdz augusta beigām. Tad aktīvi ražojam burtnīcas, klades, zīmēšanas papīru, visu nepieciešamo skolai. Otrs aktīvāka darba posms ir gada sākums — iestādes tad sāk jaunu gadu un pērk veidlapas.
Meistaru par divsimt latiem atrast nevar
— Kāda ir vidējā “Krauklītī” strādājošo alga?
— Atkarībā no kvalifikācijas. Ja neko citu nemāk, kā vien izņemt no iekārtas burtnīcas un tās sakraut kaudzē, atalgojums ir minimāls. Turpretī meistars, kurš ir tiešais strādnieku vadītājs un pats fiziski nestrādā, saņem apmēram 200 latu. Dīvaini, bet meistaru ilgi nevarējām atrast.
— Varbūt darbs ir pārāk specifisks, ko bez speciālas izglītības veikt nevar?
— Te nav nekādas ķīniešu ābeces, visu var iemācīties. Esam gatavi paši mācīt darbiniekus, lai no palīgstrādnieka izaug par maiņas meistaru. Strādniekam vajadzīga tikai uzņēmība un griba strādāt un mācīties. Diemžēl tādu cilvēku ir maz.
“Slaucamā govs” — veidlapas
— Ilgus gadus ražojāt veidlapas, bet nu to ar “Krauklīša” vārdu kļūst arvien mazāk. Kādēļ tā notiek?
— Veidlapu ražošana ir “slaucamā govs”, kuru no aprites pamazām izspiež datori. Tādēļ veidlapu ražošanā naudu neinvestējam, jaunas iekārtas nepērkam. Tomēr peļņu veidlapu ražošana vēl dod gana labu.
— Vai SIA “Krauklītis” piedalās valsts rīkotajos konkursos?
— Esam piedalījušies un uzvarējuši. Pēdējais lielākais bija tautas skaitīšana, joprojām strādājam ar valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, medicīnas iestādēm. Diemžēl konkursi ir tik, pieklājīgi izsakoties, dīvaini, ka negribas tajos piedalīties. Lai uzvarētu, jābūt vajadzīgajā partijā un vietā. Man tas nepatīk.
Ar mazām tirāžām darboties nevēlas
— Kādreiz izdevāt mācību grāmatas. Vai to vēl darāt?
— Nē, tas ir pavisam cits bizness un specifika. Visu cieņu grāmatu drukātājiem, bet mums tas nav izdevīgi. Tāpat nedrukājam avīzes, jo tas neatmaksājas.
— Vai pieņemat privātos nelielos pasūtījumus?
— Nelabprāt. Esam nolēmuši nepieņemt pasūtījumus, kas mazāki par divsimt latiem. Nav nozīmes pārregulēt iespiedmašīnas, lai nodrukātu pāris simtu plakātu. Tādiem pasūtītājiem ir daudz mazākas tipogrāfijas.
Baida nezināmie konkurenti
— Latvijā ir diezgan daudz tipogrāfiju. Vai tās rada lielu konkurenci?
— Pašmāju ražotāji nav bīstamākie konkurenti. Mēs cits citu labi pazīstam, zinām, uz ko katrs spējīgs, un nojaušam, ko konkurenti var izdarīt. Daudz bīstamāki ir nezināmie ārzemnieki, kuri pēkšņi nez no kurienes var ievest nenosakāmas izcelsmes produkciju un pārdot par santīmiem, radot sajukumu tirgū. Ar pašmāju ražotājiem esam gatavi sadarboties, bet no svešajiem gan jāuzmanās.
