Muiža 1884. gadā piederēja fon Hānu dzimtai, un tās pēdējais īpašnieks bija Herberts Heinrihs fon Hāns.
Muiža 1884. gadā piederēja fon Hānu dzimtai, un tās pēdējais īpašnieks bija Herberts Heinrihs fon Hāns.
Muižas apbūvē dominē neogotikas stils. Pils plastiku bagātina tornītis un terase ar arkādi. Saimniecības ēkas saglabājušās daļēji — divas kūtis, kalpu māja un klēts, kā arī pārbūvētas saimniecības ēkas. Pie pils 19. gs. vidū veidots ainavu parks. Pašreiz te ir Vecsalienas pagasta valde. Valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Viens no pils īpašniekiem barons fon Kohs sievu pārvedis no Berlīnes. Vecie baroni ar dēla izvēli nav bijuši apmierināti, jo jaunā vedekla Johanna nākusi no trūcīgas dzimtas. Kaut gan pils ēka ir grezna un baroniem Kohiem piederējuši lieli īpašumi ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā, dzīvojuši viņi pieticīgi. Gulējuši uz salmu maisiem (salmi gan katru nedēļu mainīti), spilvenos — auzu pelavas. Vakariņās bieži ēduši kartupeļus ar rūgušpienu. Vecais barons miris pirms Pirmā pasaules kara. Mūsu gadsimta sākumā muižas saimniecība bijusi nolaista. Situācija krasi uzlabojusies, kad par muižas pārvaldnieku jeb, kā tolaik teica, par muižkungu kļuvis latvietis Millers.
Viņš bijis gudrs, izglītots, bet bargs. Muižā tolaik strādājuši trīs vagari: Červonkā — Zoldeks, Salandzejā — Smarguns, Kirliškos — Krauklis. Viņi bijuši vecā kaluma muižas ierēdņi, par darba kavējumiem pēruši cilvēkus rīkstēm. Ja zemnieka lopi ieklīda muižas daļā, muižkungs Millers par katru govi pieprasīja sodanaudu 3 līdz 7 rubļu apmērā. Zemnieki atriebjoties nodedzinājuši muižas klēti un siena šķūni. Neganti bijuši arī mežsargi, nav atļāvuši zemniekiem un kalpiem muižas mežos ne ogot, ne sēņot, ne žagarus lasīt.
Toties Ziemassvētkus, Lieldienas muižas kalpi varējuši svinēt trīs dienas. Pabeiguši rudzu pļauju, zemnieki baronesei pasnieguši vārpu vainagu, bet baronam — vārpu vītni. Tā bijusi vienīgā reize gadā, kad visi drīkstējuši ieiet parkā. Apkūlību ballē no pilsētas atvests alus, degvīns, siļķes, rauši, un strādnieki tikuši cienāti. Īpaši atzīmēts arī mēslu vešanas sākums. Pirms pirmā vezuma piekraušanas muižas kūtī iegājis pats barons kopā ar muižkungu. Sievas viņus rumulējušas, bet viņi cienājuši ar degvīnu.
