Ārija Zadraka no Sērenes pagasta “Rijniekiem” Mātes dienā pieminēs jau sen mūžībā aizgājušo māmulīti Bertu, kura saviem trijiem bērniem mācījusi tikai labu, bet Ārijas kundzi pašu sveiks viņas mīļie mazdēli Gatis un Gints.
Ārija Zadraka no Sērenes pagasta “Rijniekiem” Mātes dienā pieminēs jau sen mūžībā aizgājušo māmulīti Bertu, kura saviem trijiem bērniem mācījusi tikai labu, bet Ārijas kundzi pašu sveiks viņas mīļie mazdēli Gatis un Gints. Pēc vienīgā dēla Induļa bojāejas viņa puisēnus izaudzinājusi, un nu vecmāmiņa viņiem ir dārgākais cilvēks pasaulē.
Māmiņas labestība joprojām dzīvo
— Māmiņa mums bija ļoti mīļa, viņa nodzīvoja 76 gadus, zaudēja vīru un dēlu. Audzināja mūs tikai ar labu, mācīja, lai otram nedarām to, kas pašiem nepatiktu. Viņa bija ļoti čakla un labestīga, ticēja Dievam. Viņas dienas, tāpat kā manas, sākās ar lūgšanu. Dienu beidzot, sakot paldies Dieviņam par palīdzēšanu un visiem labajiem darbiem, — stāsta Ārijas kundze.
— Kad dzīvē klājas grūti, kad vakaros esmu pagurusi, lūdzos, lai mani mīļie, kas ir aizsaulē, man palīdz. Viņi to dara. Visi — tēvs, brālis, māmulīte, dēls, nu arī māsa Austra, kura nesen aizgāja mūžībā.
Dzimtās mājas dod spēku
“Rijnieki” ir manas tēva mājas, te mēs visi esam dzimuši, dzīvojuši un daudz laba redzējuši. Tēvs mājas pats uzcēla un iestādīja kokus. Pagalmā zaļo arī manis dēstītā liepa, kurai nu jau ir vairāk nekā 50 gadu. Dzimtās mājas cilvēkam dod spēku, tās ir kā dzīvības eliksīrs, īpaši brīžos, kad nākas zaudēt mīļu cilvēku.
Pateicīga par zēniem
— Kad zaudējāt vienīgo dēlu, vai uzreiz paņēmāt mazdēlus audzināt?
— Nē. Vedekla nodibināja jaunu ģimeni, kurā puikas tomēr labi nejutās. Esmu viņai ļoti pateicīga, ka viņa man atļāva zēnus ņemt pie sevis. Tas bija 1990. gadā. Man pašai jau bija vairāk par 60, Gatim — 12, bet Gintam — deviņi gadi. Abus aizvedu uz Aizkraukles 2. vidusskolu, kur viņi mācījās. Vēlāk arodvidusskolā Gatis apguva dārznieka profesiju, bet Gints ir automehāniķis.
Iemācās godam strādāt
— Vai puikas labprāt dzīvoja “Rijniekos”?
— Jā, viņi jau no mātes vasarās brauca pie manis dzīvot un strādāt. Zēniem patika visi lauku darbi. Toreiz man vēl bija lopi — govis, aitas, zirgs, cūkas un mājputni. Puikas iemācījās strādāt un izjust lauku dzīves labās un sliktās puses.
Vēl mazi būdami, viņi mani paklausīja, un man nekad nevajadzēja iet uz skolu vai no citiem cilvēkiem klausīties, ka mani mazdēli ir palaidnīgi. Viņus audzinot, man nekādu problēmu nebija. Zēni ātri pierada būt patstāvīgi un paklausīgi. Kaimiņi ne reizi vien man stāstīja, kā viņi teikuši: “Kā vecāmamma teiks, tā būs!”. Man nekad ar viņiem nevajadzēja diskutēt par alkohola vai smēķēšanas kaitīgumu. Viņi paši redzēja, cik slikti klājas cilvēkiem, kuri nestrādā un lieto alkoholu.
Rūpējas par vecmāmiņu
Mazdēliem raksturīgi arī tas, ka viņi ļoti rūpējas par mani, baidās, lai nesaslimstu, lai nenotiek kas ļauns. Tas ir tik mīļi un aizkustinoši! Gatis jau trešo gadu strādā Somijā. Kad atbrauca atvaļinājumā, man teica: “Cik labi, vecomamm, ka tu mūs paņēmi, ka mums ir “Rijnieki!”. Arī Gints saka tāpat.
Palīdz brālim
— Kāpēc Gatis aizbrauca uz ārzemēm? Vai jūs nebaidījāties viņu palaist svešumā?
— Pēc arodskolas beigšanas viņš dārzniecībā varēja maz nopelnīt. Tāpēc izvēlējās strādāt Somijā. Nākamgad brauks mājās. Viņš labi nopelna. Brālis tagad var studēt Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, man vairs nav jātur lopiņi, esam arī veco māju nedaudz izremontējuši. Gatis iestādīja hektāru zemeņu, tā ka viņam kopā ar brāli ir savi nodomi par saimniekošanu “Rijniekos”.
Bērnus nedrīkst mānīt
— Vai ir kāds princips, kuru jūs, zēnus audzinot, centāties ievērot?
— Es lūkoju, lai to, ko esmu solījusi, vienmēr izpildītu. Bērnus nedrīkst mānīt vai runāt vienu, bet darīt pavisam ko citu.
— Psihologi no ārzemnieku gudrībām samācījušies, ka bērni ātrāk jābīda no ģimenes ligzdas ārā, lai dzīvo patstāvīgi. Vai jūs arī tā uzskatāt?
— Nē, mīlestības nekad nevar būt par daudz. Bērnam un pusaudzim, pat pieaugušajam, bieži vien vislabākais mierinājums un visu problēmu atrisinājums ir viņam veltītā mīlestība — labi vārdi un mīļš glāsts. Nav jākautrējas savas jūtas izrādīt. Labas emocijas rada drošību. Kas gan cilvēkam palīdzēs, ja ne vistuvākie ģimenes locekļi? Latviešiem stipras ir tās ģimenes, kur kopā dzīvo vairākas paaudzes, kur jaunie ciena vecākos.
Abi vienlīdz mīļi
— Vai abi zēni jums vienlīdz mīļi, nav kādreiz bijuši viens uz otru greizsirdīgi vecmāmiņas mīlestības dēļ?
— Es vienmēr cenšos būt laba pret abiem. Viņiem abiem pietiek vietas, lai piespiestos pie manis — viens vienā pusē, otrs — otrā. Jāatgrūž nav neviens. Mēs ļoti labi saprotamies, jo esam atklāti un sirsnīgi. Nemelojam, vienmēr izrunājamies, kā rīkoties labāk, un zēni manu padomu uzklausa.
— Vai esat domājusi arī par vedeklām?
— Es šajās lietās neiejaucos, lai paši izlemj. Varbūt viņi vēlēsies tādu sievu, kas būs laba saimniece, jo abi grib dzīvot laukos. Laiks rādīs. Varbūt es to vēl piedzīvošu…
Lutināšanas prieks
— Zēni jūs ne tikai mīl, bet droši vien arī palutina…
— Jā, tas gan! Man ir automātiskā veļas mazgājamā mašīna, nu jau santīmi arī vairs nav jāskaita, kā būtu tad, ja tikai no pensijas iztiktu. Gatis uzdāvināja tālruni, radio, lielu ledusskapi, kurā pat pagājušā gada zemenes vēl sasaldētas glabājas. Gatis bieži zvana no Somijas, bet Gints — no Jelgavas: “Kā tev, vecomamm, klājas? Vai esi vesela? Nesapūlies, saudzē sevi!”— tā saka mani puiši. Es viņu dēļ dzīvoju. Kad Gints brauc uz Jelgavu, iededzu svecīti, lūdzu Dieviņu, lai viņam veicas. Lūdzu par abiem, un līdz šim Dievs manas vēlēšanās uzklausījis.
