Pirmoreiz ar omīti — tā viņu sauca tuvinieki — tikos pirms vairāk nekā 20 gadiem.
Pirmoreiz ar omīti — tā viņu sauca tuvinieki — tikos pirms vairāk nekā 20 gadiem. Gultā sēdēja tāda maza, balta večiņa, kura šķita kā no grāmatu lapām izkāpusi (vēlāk gan uzzināju, ka viņa patiešām “pabijusi grāmatā” — ir Dainas Avotiņas stāsta “Zuze” prototips).
Kaimiņi viņu sauca par Lejiņtanti, bet visiem pārējiem viņa bija vienkārši omīte. Mīļa, balta, maiga — nu akurāt kā tautasdziesmās apdziedātās māmulītes. Lai gan omītes laulība nebija bērniem svētīta, viņa bija māte trim bērniem, kuru radītāja bija aizgājusi viņsaulē. Omītes dzīve bija apliecinājusi, ka vārds “māte” ir tas pats, kas mīlestība.
Bija brīži, kad omītei vajadzēja būt divtik stiprai, lai izturētu likteņa pārbaudījumus. Tie bija kā dzīves rūgtā mācībstunda, kura viņu nevis salieca, bet darīja stiprāku. Prātā palikuši viņas teiktie vārdi: “Zini, meitiņ, sievietei jābūt pašai savam “es”. Citādi sanāks kā man: es tik skatījos “pepiņam” (domāts vīrs — aut.) acīs un centos izpildīt visas viņa vēlmes: “Pepiņ, vai būs labi tā? Pepiņ, vai būs labi šitā? Bet ko pepiņš? Sagrieza asti gredzenā un aizskrēja pie jaunākas!”.
Nu jau 17 gadu omītes nav mūsu vidū. Bet Mātes dienā viņas atdusas vietu rotā ziedi.
