Aizkraukles rajona sporta skolas direktors Ēriks Cīrulis visu savu dzīvi veltījis jauno sportistu sagatavošanai un sporta būvju labiekārtošanai.
Aizkraukles rajona sporta skolas direktors Ēriks Cīrulis visu savu dzīvi veltījis jauno sportistu sagatavošanai un sporta būvju labiekārtošanai. 66 gadu vecumā par došanos pensijā vēl nedomā, taču, ja tas būs jādara, darba optimistiski noskaņotajam vīram ļoti pietrūks. Jautāju Cīruļa kungam arī par to, kas nav saistīts ar sportu, taču saruna arvien atgriežas pie šī temata, jo ar sportu saistīta visa viņa dzīve.
Paukojas ar vingrošanas nūjām
— Kāda ir jūsu pirmā saskarsme ar sportu?
— Tas bija skolas laikā. Sākumā mācījos Rīgā, taču pēc kara pilsētā bija trūcīgi apstākļi, tāpēc mani aizsūtīja pie vectēva uz Kusas septiņgadīgo skolu Madonas rajonā. Tur arī ieguvu pamatu savai fiziskajai sagatavotībai un interesei par sportu. Rīgā vingrošanas stundu lielāko daļu pavadīju aiz zāles durvīm, jo nebiju diez cik paklausīgs zēns. Kad vingrošanā bija jāizmanto nūjas, ar tām paukojos, taču skolotājam tas nepatika. Lai ziemā Kusā nokļūtu līdz skolai un mājās, katru dienu noslēpoju sešus kilometrus. Kad pēc gada atgriezos Rīgā, izrādījās, ka esmu kļuvis par skolas labāko slēpotāju. Līdz ar to mainījās arī attiecības ar sporta skolotāju Aleksandru Blumbergu. Uzskatu viņu par vienu no svarīgākajiem skolotājiem savā sportista un trenera karjerā. Vēlāk viņa vadībā sāku nodarboties ar vieglatlētiku un spēlēju volejbolu.
Koknesē atgriežas divreiz
— Kā nokļuvāt Koknesē?
— Pirmo reizi uz Koknesi pārcēlos, kad mācījos Krievkalnes skolas 7. klasē. Tajā laikā pamazām sāka attīstīties vidusskolas, taču Koknesē īsti nebija skaidrības — būs vidusskola vai nebūs, tāpēc iestājos būvniecības tehnikumā. Divus gadus nomācījos. Kad uzzināju — Koknesē tomēr vidusskola ir, atgriezos. Te bija iegūti labi draugi, ritēja aktīva sporta dzīve. Katrā skolā, kur mācījos, nopietni trenējos dažādos sportaveidos — riteņbraukšanā, slidošanā, hokejā, vieglatlētikā, volejbolā. Biju vispusīgi fiziski attīstīts, tāpēc studiju gados bija daudz vieglāk.
Otrreiz Koknesē atgriezos, augstskolu beidzot. Vidusskolā bija brīva viena sporta skolotāja vieta, un direktors Ilmārs Gaišs, zinādams, ka man šī lieta patīk, darbu piedāvāja man. Nu dzīvoju Koknesē jau četrdesmit gadu.
Pirmais diploms — vācu valodas skolotājs
— Uzreiz gan laikam nekļuvāt par sporta skolotāju?
— Pēc vidusskolas iestājos pedagoģiskajā institūtā, pēc diviem gadiem to pārveidoja, un es jau pabeidzu Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Deviņgadīgajā skolā, mācot vienu priekšmetu, nevarēja nodrošināt pilnu slodzi, tāpēc bija jāizvēlas otra specialitāte — svešvaloda, mūzika vai sports. Tā kā ar sportu man bija vismazāk problēmu, izvēlējos to. Mūsdienu apstākļos gan noteikti būtu izvēlējies angļu valodu. Vēlāk pabeidzu arī Fizkultūras institūtu.
Lai gan par vācu valodas skolotāju nostrādāju vairākus gadus un maniem audzēkņiem bija labi panākumi olimpiādēs, skolotāja darbs mani tomēr pārāk nesaistīja. Nepatika lielie burtnīcu kalni, kas jālabo. Jūtu līdzi dažiem kursa biedriem, kuri šo darbu turpina. Arī mana sieva ir skolotāja. Reizēm burtnīcas labo līdz vieniem, diviem naktī. Esmu secinājis, ka tas ir grūts, atbildīgs un pilnībā neapmaksāts darbs.
Augstskolas rekords tāds sīkums vien ir
— Vai skolas laikā sportā bija labi sasniegumi?
— Varēju paveikt daudz. Ir pat gadījums, kuram grūti noticēt. Vidusskolā piedalījos vieglatlētikas sacensībās, kurās komandu cīņā vajadzēja iegūt pēc iespējas vairāk punktu, tāpēc katram bija jāstartē kādā sportaveidā. Mani pieteica 100 metru skrējienā, 20 kilometru soļošanā un vesera mešanā. Pirmajā dienā nosoļoju 20 kilometru, bet nākamajā nesapratu, kāpēc īsajā distancē tik slikts rezultāts. Taču nevienam tolaik neienāca prātā, ka nevar būt labi rezultāti pēc tādas pārbaudes distances.
Vesera mešana man bija liktenīga. Ļoti iepatikās un arī labi veicās. Kad iestājos pedagoģiskajā institūtā, uzzināju — augstskolas rekords vesera mešanā 27 metri. Es taču tik tālu jau vidusskolā metu!
Neņem pirmajā komandā, nesporto vispār
— Turpinājāt treniņus arī pedagoģiskajā institūtā?
— Jā. Sākumā gribēju spēlēt volejbolu, taču institūta pirmajā komandā mani neņēma, bet otrajai man likās pārāk zems līmenis. Tāpēc apvainojos un nolēmu nedarīt neko. Kā parasts students gāju tikai uz ierastajām sporta nodarbībām, kuras vadīja sporta meistare Anna Djadičenko. Viņa man piedāvāja grūst lodi, bet tas bija grūti. Tad ieteica mest veseri. Tā kā biju to jau darījis, piekritu. Divos gados sasniedzu diezgan labus rezultātus.
Īpaši atmiņā palikusi studentu spartakiāde Ļeņingradā piecdesmito gadu beigās. Lai iegūtu ieskaiti, bija jāizpilda otrā sporta klase. Es metu veseri, bet Zigurds Graudulis — valsts rekordists šķēpa mešanā pirms Lūša — šķēpu. Taču kādam bija jāmet arī disks un jāgrūž lode. Zigurds varēja gan vienu, gan otru, es nevarēju neko, taču bija jāizvēlas. Izvēlējos disku un otro sporta klasi izpildīju. Mūsu augstskola tajos mačos uzvarēja. Atgriežoties mājās, bija sajūta kā pēc labi padarīta darba. Lauku sporta spēlēs esmu sasniedzis arī “Vārpas” rekordu vesera mešanā, un šī uzvara ir ļoti nozīmīga.
Vieglatlētiem jāsāk ar daudzcīņu
— Mešanas disciplīnas jums joprojām vistuvākās?
— Jā, taču mana trenera pārliecība ir, ka visiem vieglatlētiem jāsāk ar daudzcīņu. Savu trenera karjeru arī sāku kā daudzcīņnieks. Tas ir kā trenera eksāmens — vari sportistus trenēt desmit sportaveidos vai nevari. Tikai vēlāk sportistam vajadzētu izvēlēties sev tuvāko disciplīnu. Netrenējot jauniešus daudzcīņā, mēs ļoti grēkojam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Aizkraukles sporta manēža tam ir ļoti piemērota.
Atklāti pasaka, ko domā
— Vai esat vadītājs, kurš tikai komandē?
— Ne tikai. Ja vajag, labprāt arī pastrādāju fiziski. Gan Koknesē, gan Mazzalvē palīdzēju iekārtot mešanas laukumu.
— Nekautrējaties izteikt arī asu kritiku lieliem priekšniekiem?
— Ja esmu pārliecināts par savu taisnību, neklusēju. Kādreiz kāds mani mēģina ierobežot, taču tas nebiedē. Pirms dažiem gadiem gudri vīri nolēma, ka interešu izglītība un sports jāapvieno. Biju tas stagnāts, kurš teica “nē”. Sportam jābūt nodalītam, tas ir specifisks. Tas prasa pakāpenisku sagatavotību jau no agriem gadiem, pacietību un neatlaidīgu darbu. Lai krātu markas vai apmeklētu kādu pulciņu, vecumam un iepriekšējai sagatavotībai nav nozīmes. Uzskatu dēļ tolaik nebiju labi ieredzēts. Mani pat neuzaicināja uz sporta skolu direktoru padomi, kurā apsprieda šo jautājumu. Kur šie gudrie spriedēji pēc gada nonāca? Secināja, ka man tomēr bija taisnība.
Pensijā kaut kā pietrūks
— Vienmēr apbrīnoju jūsu atmiņu. Jūs labi atceraties sportistu vārdus, uzvārdus, sasniegumus.
— Specifiskā atmiņa ir labi trenēta. Visus rezultātus līdz pēdējam centimetram gan neatceros. Ko kurš sportists spēj, zinu. Par atmiņu nesūdzos.
— Vai spējat iedomāties, ka būs jāaiziet pensijā?
— Pieļauju tādu domu, taču man visa tā ļoti pietrūks. Pēdējos gados sakrājies daudz nepadarītu darbu.
Trenerim patīk būvēt
— Tad beidzot varēsiet pilnībā pievērsties sava brīvā laika nodarbei — celtniecībai.
— Jā, jo ne bez intereses iestājos būvniecības tehnikumā. Apguvu galdnieka, mūrnieka, apmetēja darba iemaņas. Tas mani interesē un patīk. Kad sāku strādāt Koknesē, nebija mitekļa. Trijos gados no smiltīm un zāģu skaidām uzcēlu māju, kurā dzīvoju vēl šodien. Ja materiālus var nopirkt, bet darbs ir bez maksas, tad jau kaut ko izdarīt var.
Vaļasprieks arī cieši saistīts ar sporta būvēm. Fizkultūras institūtā iecienītākais priekšmets bija sporta būves. Tur gūtās zināšanas liku lietā, kad kopā ar Viesturu Cīruli veidojām Kokneses vidusskolas stadiona skrejceļu. Piedalījos Aizkraukles stadiona būvniecībā. Informatoru māja ir arī manu roku darbs. Tikai žēl, ka tagad pašam jācīnās, lai tur tiktu iekšā.
***
Vārds, uzvārds: Ēriks Cīrulis.
Dzimšanas laiks un vieta: 1935. gada 17. augusts, Rīga.
Izglītība:
LU Vēstures un filoloģijas fakultātē apgūta vācu valodas skolotāja profesija un Fizkultūras institūtā iegūts fizkultūras skolotāja diploms.
Nodarbošanās: Aizkraukles rajona sporta skolas direktors un Skolu sporta federācijas prezidents.
Dzīvesvieta: Koknese.
Ģimene: sieva Anna — angļu valodas skolotāja Kokneses vidusskolā, meitas: Andra — Tuberkulozes un plaušu slimību valsts centra direktora vietniece klīniskajā darbā, Dana — strādā uzņēmumā “Lattelekom”. Divi mazbērni.
Vaļasprieks: celtniecība.
