Daļa Latvijas Anglijas viducī Almēlijas muižai, kuru dodamies apskatīt, ar Eiropas Savienību un lauksaimniecību nav itin nekāda sakara.
6. turpinājums.
Daļa Latvijas Anglijas viducī
Almēlijas muižai, kuru dodamies apskatīt, ar Eiropas Savienību un lauksaimniecību nav itin nekāda sakara. Tā vienkārši kādreiz piederējusi latviešiem. Tā kā man līdz šim nav gadījies tikties ar trimdas latviešiem no Anglijas, par Almēliju zinu visai maz. Vairāk lasīts un dzirdēts par “Straumēniem”. Esot Anglijā arī trešā latviešu pulcēšanās vieta — Roufantā.
Cilvēks ātri pierod pie visa un piemērojas jebkuriem apstākļiem. Iedzīvojās Lielbritānijā arī mūsu tautieši, kuri Otrā pasaules kara beigās bēga pāri jūrai, nonāca Vācijā un vēlāk vairākās citās valstīs. Tūkstošiem latviešu par otro dzimteni kļuva šī sākotnēji svešā valsts, tomēr gribējās uzturēt dzīvu latviskumu. To var panākt, tikai kopā darbojoties, strādājot, atpūšoties, izklaidējoties, latviskā garā audzinot un skolojot bērnus. Taču tam vajadzīga kāda noteikta vieta, telpa.
Un par tādu kļuva Almēlijas muiža. Viktorijas stilā 1740. gadā celta lauku māja, kurā līdz 1950. gadam bijusi sanatorija tuberkulozes slimniekiem.
Jūtas tuvāk Dzimtenei
Sākumā uz Almēliju atvaļinājumu pavadīt brauca latvieši ar savām ģimenēm, bērniem te organizēja vasaras nometnes. Mūsu Laimai acis mirdz, atceroties te pavadītās bērnības vasaras, ik taciņā un koku pudurītī meklējot jaunības atmiņas.
Par pieticīgu samaksu kādu laiku te pavadīja arī veci un slimīgi latvieši, pensionāri, vientuļi cilvēki. Almēlijā viņi jutās tuvāk Latvijai, jo atpakaļ uz Dzimteni līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai daudzi netika — palika tepat, netālajā kapsētā pie Almēlijas baznīcas…
Gailis, Dobelis, Ūdentiņš, Bernāns… Uz kapu pieminekļiem tik pazīstami vārdi! No Bauskas, Liepājas, Gulbenes, Cēsīm, Jelgavas un daudzām citām Latvijas vietām. Tikai nav mums, latviešiem, pierasto kapu kopiņu, viss angliskā stilā — zaļš mauriņš un kapakmens. Mēs noliekam Mailsa kunga nelūgti gādātos ziediņus tautiešu atdusas vietās un klusībā sakām paldies šai zemei, kura vēlīgi pieņēmusi mūsējos mūžīgam mieram.
Saimnieko latviskais gars
Integrācija — svešādi skan šis vārds, taču tā notika arī ar latviešiem. Daudzi aizgāja mūžībā, daži aizbrauca atpakaļ pie radiem uz Latviju, bet liela daļa, apprecējušies ar britiem, kļuva par šīs valsts pilsoņiem un vietējo tradīciju kopējiem uz visiem laikiem. Ne jau visās ģimenēs, kā to dara Laimas kundze, bērnus audzināja latviskā garā.
Turpmāk vēl
