Aizkrauklieši pilsētas ielās pamanījuši četrus motociklistus.
Aizkrauklieši pilsētas ielās pamanījuši četrus motociklistus. Egīls, Ivars, Iļja un Raivis saista garāmgājēju uzmanību ar saviem braucamajiem. Reizēm viņiem pievienojas arī Aivars no Daudzevas.
Norunātajā satikšanās vietā ierodos pirmā. Vispirms dzirdu rūkoņu, un tikai tad ieraugu četrus puišus melnās ādas jakās ar motocikliem. Ivars, Egīls, Iļja un Raivis atklājuši jau otro kopīgo motociklistu sezonu.
Katram no viņiem motocikli patīk jau sen, tikai savstarpēji iepazinušies pagājušajā pavasarī. Kopā puišus savedusi tieši interese par motocikliem. Viņi brauc ar apmēram 20 gadu veciem “urāliem” un “dņeprām”. Ivara motocikls ir tieši tikpat vecs, cik viņš pats — 21 gadu.
Motocikli prasmīgi pārveidoti par kruīzeriem jeb čoperiem. Interneta mājaslapās, kurās atrodama informācija par motocikliem, teikts, ka čopers ir vispiemērotākais motocikls, ja grib “pazīmēties” pilsētas ielās vai doties garākos pārbraucienos.
Aizkrauklieši apgalvo, ka viņu mērķis nav “zīmēties”. Tas ir vienkārši vaļasprieks. Braukšana ar motociklu sniedz brīvības izjūtu. Tā ir iespēja pārvietoties un arī atpūsties. Satikties ar domubiedriem un parunāt par lietām, kas saista. Vai tas ir puišu dzīvesstils? Iļja iebilst, ka dzīvesstils tas tomēr nav. Nav normāli, ka dzīvē ir tikai motocikls, nekā vairāk. Puišiem ir arī citas intereses. Tomēr motociklu nepārtraukta pilnveidošana un izbraukumi aizņem lielāko daļu brīvā laika.
Vai mēdz būt arī tālāki pārbraucieni? Puišus var manīt galvenokārt Aizkraukles ielās. Reiz aizbraukuši līdz Ērberģei, taču braukt pa grants ceļu ir grūti. Negriboties arī braucamo bojāt. Motocikls ir smags, braucot pa bedrēm, stipri vibrē, un ar laiku sāk sāpēt rokas. Putekļi sitas sejā, braukt nav ērti. Motocikli tomēr vairāk piemēroti asfaltētam ceļam.
55 procenti cilvēku, kuri brauc ar motociklu, izvēlas tieši kruīzeru, jo tas ir ērts un skaists. Tam ir augstu pacelta stūre, sēdeklis ļauj braukt, it kā sēžot krēslā. Papildus pierīkotie kāpšļi ļauj ērti izstiept kājas.
Kāds ir motocikla un braucēja ekipējums? Puiši paskatās uz saviem braucamrīkiem un atzīst, ka močiem galvenais ir jaudīgs motors, kurš rada pamatīgu troksni, un daudz spīdīgu hromētu detaļu. Pašiem — melnas ādas jakas un bikses, dažam aizsargcepure ar ragiem, taču pats galvenais ir vēlēšanās braukt ar motociklu.
Lai to uzturētu labā kārtībā un uzlabotu, tērē ne mazums līdzekļu. Egīls atzīst, ka motociklā jau ieguldīts vairāk, nekā tas maksājis pērkot. Iepriekš nopirkto motociklu viņš atdevis brālim Ivaram, bet pats ziemā iegādājies sev citu braucamo. Iļja ar savu motociklu brauc trīs gadus, bet Raivis savējo nopircis tikai pirms pāris nedēļām, tāpēc braucamais vēl nav tādā izskatā kā pārējiem.
Par to, kā uz motobraucējiem reaģē gājēji, pārliecinājos pati, kad mani no Aizkraukles centra aizvizināja līdz “Kalna Ziediem” un atpakaļ. Cilvēki apstājas un atskatās. Ivars saka: “Reakcija ir tāda pati, ja mēs pa pilsētu jātu ar zirgu. Motocikli arī ir mūsu zirgi, tikai uz diviem riteņiem.”
Jautāju puišiem, cik lielu ātrumu var sasniegt ar šādu motociklu. Ar čoperu var braukt pat līdz 120 kilometriem stundā, taču aizkrauklieši tik ātri nebrauc. Galvenais jau nav ātrums, bet gan brīvības izjūta un bauda, ko sniedz braukšana.
Fakts.
Aizkraukles rajonā 2000. gada 1. janvārī bija reģistrēts 421 motocikls, 2001. gada 1. janvārī — 432. Gada laikā motociklu skaits rajonā pieaudzis par 2,6 procentiem.
