Pagājušajā nedēļā ziedošajās ievās nepagurdamas pogoja lakstīgalas, čaklākie zemnieki beidza sēju, bet Latvijas hokeja manāmi iereibušie fani pasaules čempionātā Kārlstadē kliedza tik vareni, ka zviedriem aizkrita ausis.
Pagājušajā nedēļā ziedošajās ievās nepagurdamas pogoja lakstīgalas, čaklākie zemnieki beidza sēju, bet Latvijas hokeja manāmi iereibušie fani pasaules čempionātā Kārlstadē kliedza tik vareni, ka zviedriem aizkrita ausis. Rosīga un notikumiem bagāta nedēļa bija arī Latvijas politikā.
Par cīņu ar vējdzirnavām, kura agri vai vēlu katram donkihotam jāzaudē, var nosaukt nu jau bijušās Valsts valodas centra vadītājas Dzintras Hiršas desmit gadu ilgo darbu, no kura viņa labprātīgi aizgājusi. Viņu nogurdinājuši gan pašmāju valsts valodas nīdētāji, gan Eiropas valodu eksperti un komisijas, kuras nākušas un braukušas, mācījušas un aizrādījušas, šķiet, tikai ķeksīša dēļ, nevis tautas interešu aizstāvībai.
Hiršas kundze uzskata, ka ārvalstu eksperti rada visus politiskos priekšnoteikumus, lai Latvijā būtu otra valsts valoda, tāpēc arī veido situāciju, lai tikai rastos iespēja pieņemt divvalodību. Eiropas ierēdņu pamācībās viņa pat saklausījusi mājienu latviešu valodu saglabāt kā simbolu. Cilvēkam, kurš savas tautas labā desmit gados darījis tik daudz, bet rezultātā tomēr sajutis, ka viss labais un nozīmīgais atsitas kā zirņi pret sienu, protams, jānoiet malā. Cerams, ka, traucoties uz NATO un Eiropas Savienību, Latvijas sabiedrība tomēr atcerēsies: bez savas valodas tā var zaudēt ne tikai identitāti, bet arī brīvību šī vārda vistiešākajā nozīmē.
Mazu mierinājuma plāksterīti samilzušajai valsts valodas problēmai uzlikusi Saeima, labojot Satversmi un nosakot, ka deputātiem, zvērot stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, stājoties amatā, būs jādod zvērests vai svinīgais solījums.
“Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” Tāds ir zvēresta teksts, kuru deputāti izvēlējušies no septiņiem iesniegtajiem variantiem.
Teksts vienkāršs un īss, kuru kā skaitāmpantiņu, manuprāt, latviski norunāt var iemācīties pat ķīnietis vai marsietis. Iegaumējot dažas frāzes, deputāts tāpēc vien nekļūs par Latvijas patriotu un valodas aizstāvi. Kāpēc gan mums, latviešiem, būtu tā jāuztraucas par savu valodu? Ar varu mīļš nebūsi, bet tajā pašā laikā mēs jau tā esam tik daudz zaudējuši, ka, šķiet, nekas vairs nav palicis. Reizē ar valodu zūd viss, pats galvenais — dzimtene Latvija un tautas dzīvesziņa.
Pagājuši divi gadi, kopš Latvijas Ministru prezidenta krēslā noturējies Andris Bērziņš — izturīgākais premjers savu amatabrāļu vidū Latvijas atjaunotās neatkarības 12 gados. Šķietami mierīgs, korekts un inteliģents, un šo īpašību dēļ viņam ne reizi vien pārmesta neizlēmība un izvairīšanās runāt asi un skaidri.
Nav taisnība! Latvijai par lielu izbrīnu pagājušajā nedēļā diplomāta spējām apveltītais premjers Andris Bērziņš uz īsu brīdi kā runcis pavasarī izlaida nadziņus un bez liekiem komentāriem paziņoja par labklājības ministra Andreja Požarnova neatbilstību amatam, kategoriski pieprasot ministra demisiju. Veselības aprūpē, lūk, esot kliedzoša situācija! Sliecos domāt, ka Bērziņa kungam kādā parastā slimnīcā pēkšņi bijis spiests ārstēties kāds radinieks!
Vai mazāk kliedzoša situācija nevalda arī tieslietās, izglītībā un zinātnē, iekšlietu sistēmā? Cik cilvēku nogalināts, bet iekšlietu ministrs un policijas šefs joprojām “kontrolē situāciju”. Tūkstoši gaida tiesu apcietinājumā, bet tieslietu ministres demisiju par to neviens nepieprasa. Skolas sabrūk, trūkst labu skolotāju, bet izglītības ministru, kā jau sportistu, “nediskvalificē” vai “nenoraida no laukuma”.
Tāpēc premjeram mīļā miera labad jāsaņem belzieni gan no koalīcijas, gan opozīcijas, bet tādi nu mēs esam. Situāciju vislabāk raksturo pats Andris Bērziņš: “Man nav rozā briļļu un ilūziju, bet ir izpratne par to, kas šai valdībai ir jāizdara ilgtermiņa mērķu vārdā, tāpēc esmu piekāpies un cietis.” (“Diena”)
Līdz jaunās Saeimas vēlēšanām vēl pieci mēneši, tāpēc potenciālajiem deputātiem un ieinteresētajām partijām jādara viss, lai tiktu pie varas un nogrūstu malā vājākos. Kārtējo belzienu saņēmis arī premjers — viņam pārmet personīgo ieinteresētību 2006. gada pasaules hokeja čempionāta halles celtniecības uzticēšanā kādai aizdomīgai firmai.
Nabadzīgo tautas daļu kopumā sola aizstāvēt LSDSP priekšsēdētāja Jura Bojāra piedāvātie Satversmes grozījumi. Viņa izstrādātā Satversme esot kreisa, bet atbilstot tautas vairākuma — apmēram 80 procentu nabadzīgo iedzīvotāju — interesēm. Diemžēl desmit tūkstošu parakstu referenduma rīkošanai par šiem grozījumiem vēl nav savākts, tāpēc var prognozēt, ka Bojāra Satversmi šajā Saeimā vēl nepieņes.
Sestdien Latvija svinēja Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 12. gadadienu. Daudziem tie bija svētki, daudziem — skumju pārdomu diena, vēl citiem — diena, kuru gribētos ne tikai no kalendāra izsvītrot, bet arī no atmiņas izdeldēt.
Svētku izjūtas diemžēl nebija tiem, kuri skatījās televīzijas raidījumus. Pēc neliela sižeta par sanāksmi Saeimā un prezidentes tikšanos ar rīdziniekiem nekā cita arī nebija. Man tā gribējās noskatīties kādu Jura Podnieka vai citu dokumentālo filmu, piemēram, par rakstnieci Melāniju Vanagu, par Latvijas pagātni un cilvēkiem, bet — nekā. Tas kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas televīzijai vajadzīgs jauns vadītājs. Nu par to kļuvis Uldis Grava — līdzšinējais “Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība” tirdzniecības un attīstības direktors.
LNT pat atļāvās piedāvāt izklaides raidījuma surogātu “Vimpelis”, kurā tautai tik nozīmīgā dienā bijām spiesti skatīties, kā “pārlatviskotais” cittautietis (sakiet nu, ka Latvijā minoritātēm slikti klājas!) Vitālijs Gavrilovs ar LNT kompāniju demonstrēja savas spējas alus dzeršanā.
