Guļamistabas putnu vārdos Kad sveču gaismā senatnīgā interjerā esam paēduši vakariņas, var doties pie miera.
4. turpinājums.
Guļamistabas putnu vārdos
Kad sveču gaismā senatnīgā interjerā esam paēduši vakariņas, var doties pie miera. Hotelī pavisam ir 19 guļamistabu. Tām nav numuru, bet katra nosaukta kāda putna vārdā. Katrai guļamistabai ir sava vannasistaba, pat ar burbuļvannu. Dažas istabas domātas ģimenēm — ar ļoti platām gultām, viena pat ar baldahīnu, kādi redzēti filmās par turku sultānu harēmiem…
Lejasstāva guļamistabām ir arī plašas verandas, augšstāva — balkoni, no kuriem paveras jauks skats uz apkārtni. Skaistāk, protams, ir vasarā. Nevienā no guļamistabām nedrīkst smēķēt.
Ja šajā hotelī mums būtu jānakšņo par savu naudu, mēs to nevarētu atļauties. Ieskatoties cenu lapā reklāmas prospektā, redzam, ka viena nakts ar brokastīm šajā hotelī atkarībā no izvēlētās istabas maksā no 95 līdz pat 140 mārciņām (gandrīz tikpat latos). Divas naktis divām personām te maksā ap 340 mārciņu. Tad nu varat iedomāties, cik izmaksā te organizētie kursi, jo sievietes hotelī arī dzīvo.
Prēmija par vāveres asti
Ieslēdzu televizoru. Gribas zināt, kas pasaulē notiek. Visās programmās dominē sižets par medniekiem un lapsām. Mednieki sašutumā protestē, ka Anglijā grib ierobežot vai vispār aizliegt šaut lapsas un medīt ar suņiem. Tas tāpēc, ka lapsu skaits šajā valstī arvien samazinās.
Arī vilki jau izšauti. Ne velti Eiropas Savienības valstīs viņu medības aizliegtas. Kādu laiku Lielbritānijā maksātas prēmijas par pelēko vāveru astēm, jo šīs sugas dzīvnieki nogalinājuši brūnās vāveres. Tagad situācija normalizējusies, un atkal sāk domāt par pelēko vāveru populācijas atjaunošanu.
Septembra ferma
Pirmajai Anglijas fermai, uz kuru mūs aizved, ir neparasts nosaukums — Septembra ferma. Kāpēc tā? Pirmkārt, lopi, kurus te audzē piena ieguvei, ir no ‘Frīzen’ sugas — ganāmpulks reģistrēts ar šādu nosaukumu. Kā vēlāk pastāsta saimnieki Kerija un Džefs Glindžonsi, šādu nosaukumu izvēlējušies arī tāpēc, ka viņu ģimenes dzīvē daudz kas noticis tieši septembrī.
Kerijas kundze labi zina šīspuses zemju vēsturi. Pēc Pirmā pasaules kara apkārtējās zemes nopirkusi vietējā pašvaldība un sadalījusi mazos gabalos, lai atvaļinātajiem karavīriem būtu kur saimniekot. Sākumā šie gabali bijuši 10 — 15 hektāru lielumā, un zemi varējuši nomāt tikai šajā grāfistē dzīvojošie. Tā kā Kerijas kundzes vectēvs te bija dzimis, arī viņu ģimene varēja zemi nomāt.
Glindžonsu ģimene fermā ar 30 hektāriem zemes sāka saimniekot pirms 26 gadiem. Pēc trijiem gadiem, ņemot kredītu, izdevās piepirkt klāt vēl 5 hektārus zemes. Piecus gadus viss ritēja normāli, taču 1984. gadā sākās problēmas, jo Eiropas Savienība ieviesa piena kvotas. Līdz ar to pienu vairs nevarēja ražot tik, cik gribēja un varēja.
Glābiņu meklē saldējumā
Septembra fermas saimnieki meklēja un atrada risinājumu: izrādās, ja tu ražo jogurtu vai saldējumu, piena kvotas netiek ņemtas vērā. Tā arī 1987. gadā sāka gatavot saldējumu. Nopirka iekārtu, sāka lēnām un pamazām. Pirmos pircējus ieguva Kingtonas tirgū, piedāvāja veikalos un pat privātmājās.
Taču prieki nebija ilgi — pēc pāris gadiem ieviesa kvotas arī saldējumam…
Ko Glindžonsu ģimenei devusi Eiropas Savienība? Varētu teikt — daudz. No ES viņi saņēma grantu, lai uzceltu piebūvi saldējuma ražošanai. Šī piebūve joprojām pieder pašvaldībai, jo ir uz tās zemes, pašvaldība ēku arī uzcēla. Nomnieki pašvaldībai maksā zemes nodokli. Lūk, kā tas šajos gados audzis: 1977. gadā Septembra fermas īpašnieki maksāja pašvaldībai tikai 6 mārciņas par akru, bet šogad jau 102 mārciņas par akru (200 mārciņu par hektāru).
Lielākā Glindžonsu problēma: ja fermā ražo vairāk, nekā ļauj zemes apjoms, esi spiests valstij maksāt sodanaudu, un tā ir daudz lielāka nekā ieguvums no saražotā pārdošanas.
Pa mēsliem kā Latvijā
Pirms ejam pastaigā pa Septembra fermu, jāuzauj milzīgi gumijas zābaki. Tas mūs nedaudz izbrīna — negribas ticēt, ka Anglijā pa mēsliem līdz potītēm bridīsim. Diemžēl tā gandrīz ir: jāskatās, kur kāju liec, jo svaigas govju pļekas te šur, te tur. Tas tāpēc, ka Anglijā govis tur nepiesietas, viņas staigā, kur pašām tīk. Pāris reižu dienā mēslus ar traktoriņu, protams, nošķūrē, taču netīrības ir atliku likām.
Turpmāk vēl
