Mani sauc Minkijs. “Staburagam” rakstu pirmo reizi. Gribu pastāstīt par savu runča likteni.
Mani sauc Minkijs. “Staburagam” rakstu pirmo reizi. Gribu pastāstīt par savu runča likteni. To, ka par kaķu dzīvi šajā avīzē raksta bieži, zinu labi, jo šie raksti ļoti patīk manam saimniekam, kurš tos ne tikai lasa, bet arī skaļi komentē.
Neciešu zivju smaku
Ne reizi vien komentāri veltīti man. Piemēram: “Redzi, te stāstīts par kaķenīti, kurai ļoti garšo svaigas zivis un peles! Bet kā uzvedies tu, kad piedāvāju svaigu zivi? Uzskati par personisku apvainojumu, rausti ūsas un ar tik gardu ēsmu spēlē pat “futbolu”. Tevi vajadzētu izmest sētā pie sugasbrāļiem, kuri pārtiek no atkritumiem. Tad zinātu, kur pīlei kājas dīgst! Un peles tu arī esi redzējis tikai multfilmās!”.
Pīļu kājas negribu
Vai tā ir saprātīga cilvēka runa? Nepietiek ar to, ka man apšķebinās dūša no svaigo zivju smakas vien, viņš vēl uzdrošinās piedāvāt interesēties par pīļu kājām… Paldies! Un par spalvainām, nelabi pīkstošām pelēm arī negribu interesēties. Mīļā saimniece mani cienā ar speciālo barību kaķiem, tā ka citi ēdieni man nav vajadzīgi. Esmu kārtīgs mājas kaķis, kurš svaigu gaisu elpo balkonā, un nemaz nekāroju blandīties pa auksto un tumšo pasauli.
Labi redzu un dzirdu
Esmu balts un pūkains runcis. Arī manas acis ir apbrīnas vērtas — labā ir zaļa, bet kreisā — koši zila! Tāpēc pasauli redzu krāsainu un ļoti labi dzirdu. Brīnos, kāpēc ciemiņi, kuri mani ierauga pirmo reizi, parasti izbrīnā iesaucas: “Ko, balts kaķis? Mājās viņš nes laimi, tikai esot kurls vai akls!”. Tās atkal ir kārtējās blēņas, ko cilvēki par baltiem kaķiem izdomājuši, esmu tik redzīgs un dzirdīgs, ka varētu strādāt policijā par slavenā Rekša pārinieku!
Esmu egoists
Laiks steidzas — saka cilvēki. Man gan tā nešķiet, jo garās dienas jāpavada bez saimnieces. Tad laiks, manuprāt, stāv uz vietas. Viņai jābūt darbā. Nesaprotu, kas tā par briesmīgu vietu, kurā kaķiem ieeja aizliegta! Es labprāt arī tur murrātu viņai klēpī.
Atzīstos, esmu egoists: mana sirds pieder tikai saimniecei, un viņai pilnībā jāpieder man. Neļauju nevienam apsēsties viņai par tuvu. Dažkārt viņa ar saimnieku sarunājas viņa istabā, kurā es principa pēc ķepu nesperu. Tad tupu pie durvīm un ņaudu tik skaļi, ka viņi viens otru nevar sadzirdēt. “Tas runcis ir galīgi dulls, manuprāt, viņš ir greizsirdīgs!” tādās reizēs saka saimnieks.
Piebiedēju žagas
Mīlīgs gan esmu tikai pret saimnieci. Viņas mazbērniem, dēlam un arī saimniekam, kad esmu sliktā omā, cenšos iekost stilbos vai vismaz “taranēt” no kāda slēpņa, dažkārt pārbiedējot viņus līdz žagām. Vienreiz pat dabūju pērienu ar koka lineālu — saimnieces dēls uzšāva man pa kuplo asti, jo apgāzu viņa ģitāru.
Neesmu ļaunpieminīgs, nedusmojos un viņam piedevu, naktī ilgi murrāju viņa gultā, kurā parasti ieritinos pašā vidū. Juris ir slaids, bez grūtībām izguļas arī gultas maliņā.
