Neretietis Jāzeps Čipāns ir vīrs ar zelta rokām.
Neretietis Jāzeps Čipāns ir vīrs ar zelta rokām. Viņš māk ne tikai pats no koka un citiem materiāliem radīt brīnumainas lietas, bet nu jau vairāk nekā 12 gadu darba mīlestību māca mazajiem neretiešiem, strādājot par zēnu amatu mācības skolotāju Neretas vidusskolā.
–– Kur ir jūsu dzimtā puse?
–– Esmu dzimis Preiļu apkaimē. Pēc Fizkultūras institūta noskatīju kādu jauku un mīļu kurmenieti. Apprecējāmies. Jau vairāk nekā 40 gadu dzīvoju Neretā.
–– Kā kļuvāt par amatu mācības skolotāju?
–– Sākumā biju sporta skolotājs gan te, Neretā, gan Saukas pamatskolā, gan Aizkraukles sporta skolā. Vēlāk mācīju zēniem militārās zināšanas, tad stundu kļuva arvien mazāk, līdz pirms 12 gadiem pārkvalificējos par darbmācības, vēlāk –– amatu mācības skolotāju.
–– Par kādu skolotāju jums patika strādāt vislabāk –– militāro, sporta vai amatu mācības?
–– Vairāk tomēr patīk sports. Jaunībā pats daudz sportoju. Labprāt skatos sporta pārraides televīzijā. Arī tagad nodarbojos ar vieglatlētiku. Pagājušajā vasarā sporta spēlēs Valmierā veterānu grupā diska mešanā ieguvu sudraba medaļu. Patīk arī citas vieglatlētikas disciplīnas, braukt ar velosipēdu, ziemā –– slēpot. Esmu bijis arī volejbola treneris tepat Neretā. Ar zēnu komandu savulaik apbraukājām vai visu Latviju.
–– Kā jums palicis atmiņā militārā skolotāja laiks?
–– Domāju, šis laiks bija interesants un vērtīgs gan man, gan skolēniem. Bērnus tas disciplinēja, gatavošanās ierindas skatēm daudziem palīdzēja uzlabot stāju. Šo priekšmetu skolā vajadzētu atjaunot. Zēniem ļoti patīk šaut, kaut vai ar gaisa šauteni. Savulaik Susējas līčos rīkojām pat šaušanas sacensības. Tās bija populāras arī kaimiņu pagastu iedzīvotājiem. Šīs zināšanas taču noderētu zēniem armijā. Arī meitenēm tas interesēja. Bija spēles “Kāvi”, kurās arī meitenes izjauca un salika automātu. Tagad, iespējams, gan būtu jāapgūst kāds amerikāņu ierocis, lai gan domāju, ka Latvijas armijā vēl joprojām izmanto Krievijā ražotos ieročus.
–– Kā jūtaties amatu mācības skolotāja darbā?
–– Amatu mācība nav slikts priekšmets, vienīgi tā prasa vairāk darba tieši no paša skolotāja. Sportā attīsta bērnu dabas doto talantu, te jāskatās, ko viņš saprot un spēj izdarīt, jāpalīdz apgūt vismaz elementārākās darba iemaņas. Gadās jau arī tādi zēni, kuriem var stāstīt kaut simt reižu, bet viņš kā nespēj, tā nespēj precīzi izdarīt vienkāršus darbiņus. Tādu puišu nav visai daudz. Šādiem zēniem jāpievērš ļoti daudz uzmanības.
–– Pašlaik mājturībā zēniem māca arī strādāt virtuvē un rīkoties ar dažādām elektriskajām ierīcēm. Vai viņus tas interesē?
–– Puikām šīs lietas ne visai patīk. Bieži vien viņi to pasaka atklāti, taču neko nevar darīt, kas programmā paredzēts, tas jāapgūst. Ir jau arī šai lietai gaišā puse. Atnākot no mājturības stundām skolas virtuvē, viņi vienmēr stāsta, cik labi garšojis pašu gatavotais ēdiens. Viņus vairāk interesē tieši ēst, nevis gatavot.
–– Arī meitenes mācās rīkoties ar zāģi un āmuru?
–– Jā. Šķiet, viņām patīk darboties ar vienkāršākajiem galdnieka instrumentiem. Nemaz nerauc degunu, ja uz apģērba, matiem vai rokām nogulst koka putekļi. Viņas labprāt slīpē koku, zāģē, dzen naglas. Pastāstu arī, kā pareizi lietot elektroierīces, ar kurām nākas darboties mājās. Pie koka virpas gan strādā tikai zēni.
–– Kas visvairāk patīk zēniem?
–– Virpot. No koka var viegli izgatavot ļoti interesantas lietas. Vecāko klašu skolēni vēlas vairāk patstāvīgi veicamu uzdevumu, mazākie grib, lai viņiem palīdz. Ir jau arī tādi, kas nemitīgi saka: “Es pats!”, bet galu galā iznāk vien “baloža ligzda”.
–– Kā var ieinteresēt darbam?
–– Interesanti jāpastāsta par to, ko un kā izgatavosim, jāparāda dažādus jau gatavus paraugus. Galvenais –– vajag pašam strādāt viņiem līdzi, jo visvairāk zēni iemācās, skatoties, kā darbs veicams, nevis klausoties par to. Sākumā izgatavojam soliņus. Viņi nes tos uz mājām un lepojas ar savu veikumu. Var ieinteresēt arī materiālu sagatavošana nākamajam gadam, ko parasti veic vasarā. Lūdzu, lai izžāvē kokmateriālu virpošanai, taču rudenī viens otrs tik un tā nāk ar svaigi zāģētu kluci. Virpā no tā ūdens vien šķīst, bet gatavā lieta žūstot saplaisā.
–– Vai tēvi mājās dēliem daudz palīdz?
–– Ir tēvi, kuri to dara, ir tādi, kuri neliekas ne zinis. To var uzreiz redzēt. Tiem, kuri mājās kopā ar tēvu dara vīru darbus, arī manās stundās veicas ievērojami labāk. Diemžēl liela daļa bērnu pieraduši iet vieglāko ceļu. Viņi saka: “Skolotāj, kāpēc mēs te mokāmies? Var taču ieiet veikalā un nopirkt!”. Viņi vēl nesaprot, ka vairāk mācās izturību un rūpīgu darbu, nevis izgatavot kādu lietu.
–– Jūs savulaik skolā vadījāt arī pinēju pulciņu.
–– Tas bija pirms gadiem pieciem, sešiem. Taču bērniem par to zuda interese, jo vajadzīga liela pacietība un stipras rokas. Mazākiem bērniem interese vēl saglabājusies, taču ar viņu rociņām nevar ilgstoši locīt klūgas, tas ir visai grūti. Viņus laikam vairāk interesēja kopīgie gājieni uz upmalu pēc klūgām. Tagad jau bērniem mācību gada sākumā prasa, kādu pulciņu grib apmeklēt. Daži norāda, ka vēlētos piedalīties manis vadītajā lietišķās mākslas pulciņā, taču nesalasās pietiekami liela grupa, līdz ar to nekas nesanāk. Esam mēģinājuši izgatavot arī spieķus ar iededzinātiem rakstiem un liektiem galiem, kādus pārdod Siguldā. Tas bija vasaras darbs. Raksti bērniem bija izdevušies tīri labi, bet saliecis galu bija tikai retais. Tas jau arī nav tik vienkārši.
–– Jūsu audzēkņiem pēdējos gados ir atzīstami panākumi valsts amatu mācības olimpiādē. Pērn jūsu audzēknis Raimonds Kabutavičs ieguva otro, šogad pirmo vietu.
–– Tā ir lieliska sajūta ne tikai skolēnam, bet arī skolotājam. Kļūst silti, redzot, ka vari palīdzēt attīstīt kāda bērna talantu un ka viņš gūst panākumus. –– Kur iemācījāties strādāt ar koku un citiem materiāliem?
–– Speciāli mācījies šos darbus neesmu. Puikas gados man ļoti patika strādāt ar nazi. Gatavoju stabules, mizu taures, bultas un lokus, grebu karotes. Visinteresantākā, protams, bija mizu taure. No tās varēja izvilināt dobjas skaņas, kuras skanēja tālu, atbalsojoties pakalnos un birztalās. Tas bija sarežģīts instruments. Vajadzēja izgatavot mēlīti, gluži kā īstam pūšamajam mūzikas instrumentam. Tad no alkšņa bija jānomauc mizas sloksne un jāuztin pati taure. To gan var darīt tikai pavasarī. Taisīju arī kārklu svilpītes. Tās tagad esmu pamēģinājis izgatavot kopā ar saviem skolēniem. Zēniem ļoti patika. Kad svilpītes bija gatavas, viņi gluži kā tāds strazdu bariņš spurdza pa skolu, piepildot to ar skanīgiem treļļiem.
–– Vai tagad nav radusies vēlēšanās uztīt alkšņu mizas tauri un uzgavilēt pavasarim?
–– Nē. Sen tas laiks pagājis, kad izgatavoju taures. Ja padomā, varbūt tomēr vajadzētu, sevišķi tad, kad ap sirdi kļūst skumji.
–– Arī pinumus darināt apguvāt pašmācības ceļā?
–– Tos man ierādīja draugi un radi, kuri ar to nodarbojas. Piemēram, esmu iemācījies izgatavot skalu grozus. Gluži labi izdevās. Šo nodarbi man iemācīja tēvocis. Viņš bija labs meistars. Kad viņš pina, es, puika būdams, palīdzēju plēst skalus un arī pats iemēģināju roku. Tagad gan sen neesmu mēģinājis neko uzpīt. Mani vairāk interesē klūdziņas. Tās pīt arī apguvu pašmācības ceļā. Pāris dienu paviesojos pie kāda sava radinieka Jelgavā. Viņš pin, es daru pakaļ. Tā sāku pīt. Tagad gan nav laika. Noskatot žurnālā, esmu izgatavojis arī liektu lazdas dzinumu krēslu –– tajā ērti atpūsties dārzā.
–– Ko pats vislabprātāk izgatavojat no koka?
–– Man patīk svečturi. Esmu izgatavojis svečturi eglītes formā, kurā var novietot 21 svecīti. Reiz nodomāju, kāpēc jānes eglīte no meža, ja varu izgatavot pats. Ziemassvētkus svinēju pie visai neparastas „eglītes”. Arī pašlaik top svečturi Neretas katoļu baznīcai. Protams, izgatavoju sievai koka virtuves piederumus. Tagad lieto tādas modernas pannas, kuras nedrīkst skrāpēt.
–– Jūs dzīvojat privātmājā. Vai arī tā ir paša rokām celta?
–– Lielāko daļu darbu patiešām veicu viens. Tikai mūrēt man palīdzēja brālis, kurš ir pieredzējis mūrnieks. Arī logus un durvis pasūtīju darbnīcā, bet pārējo darīju savām rokām –– liku grīdas, griestus, sienas apšuvu ar koka dēlīšiem. Arī šos darbus nekur neesmu mācījies, taču es tās lietas saprotu. Protams, gadījās arī dažas kļūdas, kuras nācās labot. Māju sāku celt pirms 12 gadiem. Nu jau trīs gadus dzīvojam pilnībā pabeigtā mājā. Grūti gāja, nevarēja dabūt nepieciešamos materiālus. Tagad labi –– ieej veikalā un nopērc, vienīgi naudu vajag…
–– Jums arī mājās ir darbnīca?
–– Tāda neliela telpa ir, taču tur var darboties tikai vasarā. Ziemā pārāk auksts, tāpēc strādāju skolas darbnīcās.
–– Ar ko vēl nodarbojaties?
–– Labprāt ar kaimiņu spēlēju šahu. Tad parasti spēlējam vismaz četras piecas stundas. Mums ir noruna, ka acīmredzami aplama gājiena gadījumā figūru var atlikt atpakaļ. Kādreiz biju kaislīgs makšķernieks, taču tagad tam pietrūkst laika. Man ļoti patīk, kad ciemos atbrauc mazmeitiņa no Aizkraukles. Tad kopā ejam uz veikalu. Viņa man stāsta par pokemoniem un citām lietām. Urdz gluži kā strautiņš pavasarī. Stāsta, ar kādiem zēniem un meitenēm draudzējas. Runā gluži kā liels cilvēks.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jāzeps Čipāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gada 3. marts, Preiļi.
IEŅEMAMAIS AMATS: Neretas vidusskolas amatu mācības skolotājs.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Fizkultūras institūts.
ĢIMENE: sieva, meita, mazmeita.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
VAĻASPRIEKS: vieglatlētika.
