Cīnoties par ietekmes sfērām, šopavasar ņaud ne tikai kaķi.
Cīnoties par ietekmes sfērām, šopavasar ņaud ne tikai kaķi. Gluži kā nepiekāpīgi runči arī augstas valsts amatpersonas saceļ spalvu un uzmet kūkumu. Īpaši, ja runa ir par vienu no kārotākajiem kumosiņiem –– “Latvijas kuģniecību”.
Pagājušajā nedēļā visskaļāk ņurdēja ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis, uzzinot, ka Privatizācijas aģentūras veidotā komisija par kandidātu vienīgā “Latvijas kuģniecības” valsts pilnvarnieka amatam izvirzījusi skandalozo uzņēmēju Normundu Lakuču.
Lai nu kā, Kalvītis šajā cīniņā nolēma būt stiprākais. Lai panāktu savu, Privatizācijas aģentūrai pat uzdeva atcelt līdzšinējo lēmumu par uzņēmuma jaunajiem statūtiem, kuri paredzēja, ka “Latvijas kuģniecībā” būs viens valsts pilnvarnieks līdzšinējo triju vietā. Kalvīša pusē šajā jautājumā nostājies arī pats ietekmīgākais valsts „runcis” –– premjers Andris Bērziņš, jo arī viņš uzskata, ka Lakučs nav piemērotākā un politiski neitrālākā persona “Latvijas kuģniecības” valsts pilnvarnieka amatam.
Šāds notikumu pavērsiens gan vairāk liecina par valdības nestabilitāti, nevis par vēlēšanos pēc iespējas labāk veikt „Latvijas kuģniecības” apsaimniekošanu. Iespējams, kārtējo reizi notikusi spēku pārdalīšana, kurā kāds no lielajiem spēlētājiem (“Latvijas ceļš”, Tautas partija un „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK) palicis bešā.
Iespējams, pagājušajā nedēļā sāka iezīmēties vērienīgākā afēra, kurā Latvija pēdējā laikā varētu būt iesaistīta. Priecīgi par Latvijas hokeja izlases panākumiem pēdējos pasaules čempionātos, laipni piedāvājām šādu čempionātu 2006. gadā sarīkot pašmājās. Lai kļūtu par čempionāta saimniekiem, jāpaveic tikai viens sīkumiņš –– jāuzceļ pietiekami liela ledushalle, kur čempionātu rīkot. Pirmajā mirklī likās tīrais nieks –– sarunās kādus „biezākus” ārzemniekus un lieta darīta. Nupat sāk šķist, ka ar čempionāta rīkošanu var iznākt tikpat nelāgi, kā ar pasmiešanos TV3 kanālā par Japānas hokeja izlases treniņiem pirms abu komandu sestdienas spēles, kurā Latvijai nācās zaudēt.
Bagātais amerikāņu „onkulis”, kurš it kā bija ar mieru Latvijā investēt 400 miljonu ASV dolāru, pēkšņi kļuvis visai nerunīgs, kad mēģināts noskaidrot šīs investoru grupas pieredzi tik vērienīgu projektu veikšanā. Tā neesot diez cik spoža –– pirms čempionāta Sanktpēterburgā šo darboņu celtajā hallē vīri ar otām un lieliem krāsu spaiņiem esot manīti vēl dienu pirms spēļu sākuma.
Bagātie ārzemnieki vēlas Latvijas valsts garantijas par iespējām realizēt arī citus projektus. Viņus var saprast –– 400 miljonu ASV dolāru nav nieka nauda, ņemot vērā to, ka tik lielai hallei pēc čempionāta būs visai mazs pieprasījums. Lai nu kā, neveiksmes gadījumā būsim pamatīgi izblamējušies pasaules acīs, uzņemoties celt, ko paši nevaram nest.
Pusdarīti darbi pie mums kļuvuši par ierastu lietu. Parasti shēma ir visai vienkārša: Saeima pieņem derīgu likumu, taču “piemirst” iedot naudiņu vai vēl kādu citu likumu, bez kura labi domātais darbs neveiksies.
Tā noticis arī ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu, kuru Saeima galīgajā lasījumā pieņēma pagājušo ceturtdien. Diemžēl vienlaikus ar likumu, kurš reglamentē šī biroja statusu un darbības principus, nav pieņemti vairāki citi svarīgi likumi, kuri ļautu birojam pilnvērtīgi darboties. Līdz ar to padarīta tikai neliela daļa no labi domātā. Reāli viss likumu kopums varētu sākt darboties labi ja nākamgad –– tas ir pietiekami ilgs laiks, lai pat viskūtrākās amatpersonas, kuras nelikumīgi ierāvušas sev kādu labumu, paspētu “mazgāties” baltas un negodīgi gūto legalizētu.
To, ka ar korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumpaketi kaut kas nav kārtībā, apstiprina arī ekspertu un deputātu bažas par iespējamo informācijas noplūdi — deklarācijas par vērtību uzkrājumiem būs jāiesniedz aptuveni trešdaļai Latvijas iedzīvotāju. Domājams, no informācijas noplūdes gan vairāk baidās vēlētās valsts amatpersonas, kuru bagātība atšķirībā no veiksmīgu uzņēmēju turības nav gluži pašu rokām radīta.
Pagājušās nedēļas nogalē latvju tautai bija gods izlasīt jaunu Satversmes versiju, kuru radījusi grupa sociāldemokrātu ar Juri Bojāru priekšgalā. Dzīve rit savu gaitu, un likumi, kuri šķita pilnīgi pagājušā gadsimta sākumā, tādi vairs nav. Grozījumi valsts pamatlikumā ir neizbēgami. Varam diskutēt tikai par to formu un saturu. Vienīgi nekorekti pret vēlētājiem tas, ka šie grozījumi atklātībā nonākuši neilgi pirms Saeimas vēlēšanām.
Šādu rīcību domājošs cilvēks vērtē vispirms kā priekšvēlēšanu aģitāciju. Ja tā, sociāldemokrāti ievērojami apsteiguši konkurentus, jo grūti iedomāties ko vēl ievērojamāku par jaunu valsts pamatlikuma redakciju, ar ko varētu pārsteigt vēlētājus.
Pārskatot jaunos priekšlikumus, vispirms saista doma, ka Latvijā vajadzīgs visas tautas vēlēts prezidents. Sociāldemokrāti laikam noilgojušies pēc „stingrākas rokas”, jo visas tautas vēlētam prezidentam paredzētas daudz lielākas pilnvaras nekā līdz šim.
Lai arī katru gadu spēkratu īpašnieki par ceļu uzturēšanu maksā arvien vairāk, ielas un ceļi kļūst bedraināki. Pagājušajā gadā Valsts autoceļu fondā ieskaitīts 51 miljons latu, taču autoceļu atjaunošanai un rekonstrukcijai atvēlēts tikai 13 miljonu latu. Pārējā nauda gluži vai gaisā izkūpējusi, atmaksājot neapdomīgi ņemtus kredītus, dotējot pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu, lāpot sīkas bedrītes.
Lavierējot starp bedrēm uz lielākiem un mazākiem ceļiem, no apziņas, ka valsts atdod parādus, labāk nekļūst. Negribas vērt vaļā maciņu, lai kārtējo reizi maksātu transporta nodevu, zinot, ka nauda līdz ceļiem visticamāk tā arī nenonāks. Arī šogad tās pietiks tikai ielāpiem uz lielākajiem ceļiem.
