Aizgājusi pie ģimenes ārstes pēc receptes zālēm, paciente bīda uz galda vidu 50 santīmu monētu — nodevu par kārtējo apmeklējumu.
Aizgājusi pie ģimenes ārstes pēc receptes zālēm, paciente bīda uz galda vidu 50 santīmu monētu — nodevu par kārtējo apmeklējumu. Ārste, čeku rakstīdama, rūgti nosaka: “Mums jau šī naudiņa tagad nepaliek, drīz mums vairs pat alga neiznāks.”
Grozījumi Ministru kabineta noteikumos par veselības aprūpes finansēšanu ģimenes ārstus noveduši tiktāl, ka viņi gatavi lauzt līgumus ar slimokasēm vai neslēgt tos vispār. Ja ārsts, īpaši laukos, vairs nevar nopelnīt algu kaut iztikšanai, viņam nav jēgas strādāt. Jāaizmirst Hipokrāta zvērests un jāmeklē cita nodarbošanās.
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības padome pat pieņēmusi lēmumu gatavoties medicīnas darbinieku streikam. Mediķiem līdz 21. maijam jāizlemj, kādu streika formu izvēlēties: vienreizēju triju dienu streiku vai regulāru divu triju stundu streiku katru mēnesi līdz pat Saeimas vēlēšanām.
Un tas viss nepietiekamā finansējuma, zemo algu dēļ. Medicīnas darbinieki pieprasa arī finansu ministra Gundara Bērziņa demisiju. No neatkarības atjaunošanas pagājis jau vairāk nekā desmit gadu, taču sakārtot veselības aizsardzības sistēmu Latvijā kā nespējam, tā nespējam. Mainās ministri, finansēšanas sistēmas, ievieš arvien jaunas norēķinu metodes, bet viss paliek pa vecam — nav apmierināti ne ārsti, ne pacienti. Vai tiešām dzīvojam kādā īpašā valstī, kurai neder nekas no līdz šim pasaulē izgudrotā?
Medicīnas iestāžu ierēdņi no ģimenes ārstu ultimāta tomēr nobijušies un nedaudz piekāpušies. Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un Labklājības ministrijas darbinieki un Ģimenes ārstu asociācija vienojušies, ka pagaidām pacienta nodevu ģimenes ārstiem neatņems. Skaitīs un rēķinās, cik tad īsti pacientu ārsti trijos mēnešos pieņēmuši un cik lielu algu nopelnījuši. Nākamnedēļ slimokasu darbinieki un ģimenes ārsti tiksies atkal un vērtēs, cik tālu tikuši.
