– Pārāk ilgi dzīvojam. Dzīvotu mazāk, nebūtu apkārtējiem tik daudz problēmu.
— Pārāk ilgi dzīvojam. Dzīvotu mazāk, nebūtu apkārtējiem tik daudz problēmu. Tas, starp citu, attiecas arī uz jums, — to teica kāda nu jau veca kundze, un viņai daļēji var piekrist.
Par pensionāru problēmām šoreiz nerunāsim. To ir daudz. Gan jau tikpat, cik pašu pensionāru. Tomēr viņiem pensija vismaz par dažiem santīmiem pieaug.
Ja tā cītīgi pavēro, var manīt vēlēšanu tuvošanos. Deputātu kandidāti iemācījušies solīt daudz, tikai mēs redzam, ko no solītā izpilda. Daudzus it kā interesē, kā klājas tiem, kuri vairs nevar nopelnīt iztiku.
Par invalīdiem. Viņu mūsu vidū ir daudz, vairāk nekā spējam iedomāties. Par sevi viņi atgādina tikai retajam. Tas redzams arī sieviešu invalīdu asociācijas “Aspazija” Aizkraukles nodaļā, kur kopā pulcējas it kā normālas sievietes, kuras grib kopīgi parunāties un panašķoties. Taču arī tur redzams, ka apkārtējiem vairāk slēpj patieso situāciju, ja vien tā nav manāma. Tās varētu būt audzināšanas sekas, jo esam auguši un mācījušies padomju laikā. Tad uzskatīja, un to dara arī šodien, ka invalīdus var redzēt tikai ārzemēs, kur viņu noteikti ir vairāk. Pie tam tur nevienam nepalīdz, jo tāpat viss ir izdarīts. Tā vismaz domājām. Ja nu kāds te paprasa, tad iedodam kādu santīmu, līdz ar to jūtamies palīdzējuši.
Diemžēl neiedomājamies, ka tā sauktajās ārzemēs neviens neslēpjas. Kādu laiku interesējoties par invalīdu lietām, rodas pārliecība, ka te arī paši invalīdi uzskata — ja ar mani tā gadījies, tad ko tur vairs darīt, labi, ja pats ar sevi tieku galā un nevienu īpaši netraucēju.
Aizkraukles pilsētā daudz naudas iztērēts, lai ar ratiņiem varētu iekļūt domes ēkā. Cik tālu, tas jau vairs nav svarīgi. Pirmajā stāvā iebrauc, tur lai arī paliek. “Ratiņnieki” paši var iekļūt arī poliklīnikā un pāris veikalos. Bet, cik vispār “ratiņnieku” var ieraudzīt pilsētas ielās? Tikai reto, jo cilvēki ratiņos nevar izkļūt no savām mājām. Atliek vien uzskatīt, ka pie mums invalīdu nav.
Izliekoties, ka invalīdu pie mums nav, atbildīgās amatpersonas arī nelabprāt izpauž informāciju par dažādām priekšrocībām invalīdiem. Tikai viņi, ja labi grib, visu uzzina paši. Ja paši to neizdara, citi palīdz, nekautrēdamies paprasīt — tu to zini? Piemēram, par medikamentiem. Invalīdiem, pērkot zāles, pienākas atlaides. Taču noteikumi, kuri stājušies spēkā šogad, izstrādāti tik gudri, ka diagnozes, kurām pienākas zāļu atlaides, var iegūt tikai slimības gadījumā. Slimība, kura iegūta katastrofas rezultātā, varbūt nemaz nav tajā sarakstā. Es cietu nelaimes gadījumā pirms četriem gadiem, bet ir tādi, kuri pēc katastrofas nodzīvojuši divdesmit gadu. Ko šajā gadījumā nozīmē vārds “diskriminācija” un kuram īsti jāinteresējas? Invalīdiem nezin kāpēc jāsaprot, ka valstij nav naudas. Bet vai tādējādi ietaupot, tās kļūs vairāk? Vairāk varbūt būtu, ja invalīds būtu gājis bojā. Skarbi?
Gunta Leona, aizkraukliete
