Par koknesieti Jāni Avotiņu var teikt: vīrs, kurš teju visu pasauli savām acīm vērojis. Katru gadu viņš dodas tuvākā vai tālākā ceļojumā, kuram ļoti rūpīgi gatavojas visu gadu.
Par koknesieti Jāni Avotiņu var teikt: vīrs, kurš teju visu pasauli savām acīm vērojis. Katru gadu viņš dodas tuvākā vai tālākā ceļojumā, kuram ļoti rūpīgi gatavojas visu gadu.
Aizsarga dēlu pāri robežai nelaiž
— Kā sākās jūsu ceļotāja gaitas?
— Aktīvi ceļot sāku, tiklīdz Latvija atbrīvojās no padomju važām. Iepriekš man ceļošanas prieks bija liegts — brīvajā Latvijā tēvs bija aizsargs, tāpēc mani kā politiski neuzticamu personu tālāk par Padomju Savienības robežām nelaida. Regulāri rakstīju anketas, prasījos ceļojumos, bet vienmēr saņēmu atteikumu “brauksiet nākamreiz”. Katru reizi atbilde bija tāda pati. Tikai vienreiz padomju drošības dienesti kļūdījās un palaida mani pāri robežai. Tas bija 1985. gadā, kad tiku tūrisma braucienā uz Čehoslovakiju. Toties uzmanīja mani stingrāk nekā citus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā devos uz Norvēģiju, un tā es ceļoju katru gadu.
— Desmit gadu laikā daudzas valstis esat apmeklējis?
— Skaitījis neesmu. Eiropa apceļota krustu šķērsu: Vācija, Spānija, Portugāle, Šveice, Francija, Polija, Ungārija un tā tālāk. Esmu bijis Skandināvijas valstīs, pērn Ķīnā, šoruden gribētu doties uz Taizemi. Braukšu novembrī, kamēr tur nav sākusies lietus sezona.
Mūžs par īsu, maks par plānu…
— Kā izvēlaties valsti, uz kuru doties?
— Izvēlos labākās no labākajām un, protams, tās valstis, uz kurām varu atļauties aizbraukt. Mūžs ir par īsu, lai brauktu, kur pagadās, bet maks par plānu, lai apbrauktu visu pasauli. Žurnālos, avīzēs lasu ceļojumu aprakstus. Regulāri informāciju sūta tūrisma aģentūras. Pētu, prātoju, kas man labāk patiktu. Lai brauktu uz svešu valsti, daudz par to jāzina. Cik tajā iedzīvotāju, kāda ekonomiskā situācija, cenas. Lai nepaliktu par muļķi, galu galā jāzina, kā taksometru vadītājs tūristus krāpj. Daudz ko izsaka arī cenu līmenis valstī. Šogad gribu braukt uz Taizemi. Tā ir lēta zeme. Turpretī netālā Malaizija ir daudz dārgāka, turp aizbraukt nevarētu.
— Jūs sakāt — maks par plānu, tomēr ceļojat!
— Lēti tas nav. Ceļazīme uz Taizemi maksā apmēram 1200 dolāru, nepieciešams arī pārsimt latu. Uzreiz tik daudz naudas man nav, tādēļ krāju visu gadu, no katras algas atliekot noteiktu summu. Ar algu vien nepietiek, tādēļ meklēju papildus peļņas iespējas — pērku un pārdodu akcijas. Tas gan nav droši, jo var visu zaudēt. Tā nesen zaudēju apmēram 2000 latu — izputēja “Staburadze”.
— Ko darāt, ja sakrāt naudu cerētajam braucienam neizdodas?
— Vienmēr ir rezerves varianti — lētāki un tuvāki.
Mašīnas vietā izvēlas ceļojumu
— Nekad nav bijis žēl ceļojumiem izdotās naudas? Par to tik daudz ko varētu nopirkt!
— Man naudas nav žēl, bet kaimiņiem gan. Bieži vien saka — es tādas naudassummas “izmetot”. Labu mašīnu varētu nopirkt! Bet kas ir mašīna? Sarūsēs, salūzīs. Es apskatu pasauli, tas paliek uz mūžu.
— Vai ceļojumu dēļ no kaut kā atsakāties?
— Protams. Mājās nav labu mēbeļu, pirti nevaru pabeigt. Gribētu nopirkt satelīttelevīzijas komplektu, bet arī ceļot vēlos. Jāizvēlas: satelīts un ērtības vai ceļošana. Es izvēlos pēdējo.
— Daudzi tūristi raksta ceļojuma piezīmes. Vai arī jūs to darāt?
— Ceļojuma piezīmēm esmu par slinku. Es filmēju, fotografēju. Man par katru ceļojumu ir videofilma, albums ar fotogrāfijām. Ziemas vakaros pie kamīna interesanti apskatīties, atcerēties.
Ja slikti domā, nebrauc
— Latvijas tūristus bieži baida ar svešās zemēs iegūstamām slimībām, slikto klimatu. Vai tas jūs no braucieniem neattur?
— Ja slikti domā, labāk nebrauc. Protams, dodoties uz svešām zemēm jāzina, kāds tur klimats, kādas izplatītākās slimības, vīrusi. “Uz dullo” braukt nevajadzētu, var slikti beigties. Tādēļ vien pirms braukšanas vajadzētu svešo valsti iepazīt teorētiski. Protams, nevajag dzert upes ūdeni vai ēst, ko pagadās. Tomēr cilvēki gadiem braukuši, atgriezušies, viss normāli.
— Reklāmas bukletos apraksti ir krāšņi, vilinoši. Vai tas atbilst īstenībai?
— Ne vienmēr. Reklāmā vienmēr sola labu, saulainu laiku. Aizbrauc, bet tur lietus līst. Tūrisma aģentūra jau nevar laika apstākļus paredzēt.
— Ar kādu transporta līdzekli labprātāk ceļojat?
— Uz tālākām zemēm dodos ar lidmašīnu, bet man lidot nepatīk. Pēdējā ceļojumā uz Ķīnu pārlidojums ilga astoņas mokošas stundas. Lidmašīnā it kā ir pietiekamas ērtības, varētu gulēt, bet nekā — ne acu neaizvēru. Bail lidot it kā nebija, bet jocīga sajūta gan. Labprāt braucu ar autobusu, pa Poliju, Slovakiju esmu ceļojis arī ar vieglo auto.
— Bailes nebija? Polijā braucējus bieži apzogot.
— Kā jau teicu, ja slikti domā, nebrauc. Es izbraucu visu Poliju bez problēmām, tāpat kā pa Latviju. Gan ātrumu pārsniedzu, gan ceļa zīmes neievēroju, nu gluži kā te. Tikai Slovakijā iznāca problēmas, bet pats vainīgs — pa vienvirziena ielu braucu pretējā virzienā.
Palīdzību meklē priekamājā
— Kā sazināties ar citu valstu iedzīvotājiem? Protat kādu valodu?
— Tur jau tā lieta, ka nē. Valodas zināšanas man ir minimālas. Taču arī angļu vai vācu valoda nepalīdz, ja Ķīnā jājautā ceļš — ķīnietis bola acis un nesaprot.
— Vai tādēļ nav gadījušās problēmas?
— Un vēl kādas! Francijā, kamēr filmēju baznīcu, visa grupa aizgāja. Kādas sešas stundas maldījos, savējos meklēdams. Neviens neko no manis teiktā nesaprata — mēģināju runāt vāciski, angliski, cik nu pratu, nekā. Franči smaida un plāta rokas. Beidzot iemaldījos kādā bordelī, kur saimnieks krievs. Viņš man palīdzēja nokļūt pie savējiem. Līdzīgi klājās Madridē — muti atvēris, filmēju, bet pārējie aizgāja. Knapi atradu autobusu.
Pastaiga pa Ķīnas mūri
— Kura no redzētajām valstīm jums patīk vislabāk?
— Tā nevar nodalīt. Katrai valstij ir savas īpatnības, savas “pērles”. Spilgtākās atmiņas man ir no Ķīnas. Kā jau austrumnieku valsts, tā krasi atšķiras no Eiropas, līdz ar to mums šķiet interesantāka. Tur pastaigājos pa slaveno Ķīnas mūri, biju operā, apskatīju Pekinu. Tā ir ļoti neparasta pilsēta — 70 miljonu iedzīvotāju izvietoti tik lielā platībā kā Ogres rajona teritorija. Cilvēku daudz, velosipēdistu un automašīnu arī. Visi kaut kur steidzas, nu īsts juceklis. Tomēr nekur nemanīju, ka ķīnieši viens otru grūstītu, stumdītu. Nekur neredzēju pīpmaņus, dzērājus vai narkomānus. Neparasta ir arī pati Pekinas uzbūve. Pilsētai nav izteikta centra kā mūsu pilsētās.
— Jūs bijāt ķīniešu operā. Kādi iespaidi par šīs zemes mākslu?
— Ķīnas opera krasi atšķiras no mums ierastās operas vai teātra. Mēs rātni sēžam krēslā, bet ķīnieši operā sēž pie galdiem un ēd. Pirmajā mirklī pat apstulbu: gāju uz izrādi, bet nokļuvu pelmeņu vakarā — uz katra galda vairāk nekā desmit veidu pelmeņi, kurus ēd, skatoties operu. Turklāt es vienīgais visā operā biju “uzcirties” uzvalkā. Vietējie šādiem gadījumiem īpaši nepucējas. Esam atšķirīgas kultūras, bet katra tauta jāpieņem tāda, kāda tā ir.
Nogaršo čūsku
— Austrumnieki ir slaveni ar saviem neparastajiem ēdieniem no čūskām, zirnekļiem un citiem mošķiem. Vai gadījās nobaudīt ko eksotisku?
— Ķīnā tūrists nevar zināt, ko apēd. Restorānā mums uzklāja lielu galdu, uz tā pārdesmit nenosakāmas izcelsmes ēdienu. Ņem, ko gribi. Bažīgi paņēmu no viena mazu gabaliņu, pagaršoju — nav ēdams. Ņemu nākamo — arī tas pats. Tā turpinu, līdz atrodu ko piemērotu. Patiesībā tā arī nesapratu, ko apēdu, bet dzīvs esmu un pat vēdergraižu nebija. Mums piedāvāja ēdienu izvēlēties arī pašiem, tas ir, parādīja dzīvus rāpuļus un prasīja, kuru gribētu apēst. Es riskēju un norādīju uz čūsku. Viņu manā acu priekšā nosita, sagrieza, izvārīja un izcepa.
— Kā garšoja?
— Čūskas gaļa vēl neko, bija ēdama. Daudz grūtāk ar asinīm un žulti. Ķīnieši to deva dzert, teica, ka čūskas asinis un žults esot delikatese. Vēlāk izlasīju, ka šī delikatese ļoti palīdz kuņģim, aknām un citiem orgāniem.
— Varbūt drošāk ņemt pārtiku līdzi no mājām?
— Var, bet tad svešo zemi kārtīgi neiepazīsi. Es ņemu tikai rupjmaizi, tādas nekur citur pasaulē nav. Kad tikko sāku ceļot, pārtiku ņēmām līdzi kastēm. Atceros, reiz, iebraucot Šveicē, no kādas papes kastes vienam braucējam izkrita desmit kārbu gaļas konservu, bet gaļu ievest Šveicē nedrīkstēja. Muitnieks jautā: ” Kas tas?”. Mēs melojam: “Apavu krēms visai grupai.” Viņš smaida un prasa: “Kur apaviem birstes?”. Bet neko, atļāva vest.
Sveicina ķīniešu militāristi
— Tūristi no svešām zemēm bieži vien atgriežas, pirkumiem apkrāvušies. Vai arī jūs apmeklējat vietējo tirgu?
— Jā, pērku suvenīrus un arī praktiskas lietas, kuras ārzemēs maksā lētāk nekā Latvijā. Ķīnā ir ļoti liels tirgus un lētas preces. Mēs, to ieraudzījuši, grābām visu, ko varējām. Mājup atgriezāmies pilnām somām lētiem krekliem, biksēm. Pēc pirmās mazgāšanas krāsa gan nogāja un krekls izjuka…
Tomēr viens ļoti vērtīgs pirkums no Ķīnas man ir. Tā ir Mao Dzeduna cepure — speciāla galvassega ar zvaigzni un kokardi, kādu nēsājis ķīniešu vadonis. Nopirku par vienu dolāru, tā ķīnietim ir liela nauda. Uzliku galvā, visi kareivji sveicināja — noturēja mani par kaut kādu vietējo amatpersonu.
Austrumnieki ārstē ar rokām
— Austrumnieki ir slaveni filozofi, mediķi. Vai jums gadījās to pārbaudīt?
— Biju aizgājis uz Tibetas veselības centru. Gribēju noskaidrot, kas jādara, lai mati labāk aug. Tulks nepaspēja jautājumu pārtulkot, kad ārsts pataustīja man pulsu un pateica, ka mani moka bezmiegs, aknas slikti strādā, mugura un galva bieži sāp. Tā apstulbu, ka pat par matiem aizmirsu. Svešs ķīnietis, mani pirmo reizi redzot un tikai pulsu pataustot, noteica visas kaites. Apbrīnojami! Ne velti austrumnieku gudrību un medicīnu gadsimtiem ilgi slavina. Mēs tik špricējam un tabletes rijam, bet tur ar rokām ārstē.
— Vai jūtaties vīlies, ja ceļojums nav tāds, kādu gaidījāt?
— Vienmēr gadās cilvēki, kuri ar braucienu nav apmierināti, bet es tāds neesmu. Man labi, kā ir. Es vairāk nožēloju, ja kaut kur neaizbraucu. Gribēju doties uz Izraēlu, bet neaizbraucu. Tagad tur vairs nav ko darīt, vienīgi lodi pierē vai šķembu pēcpusē var dabūt. Žēl.
Sapnis par Viktorijas ūdenskritumu
— Jūs ceļojat pa Eiropu, Āziju, bet vai Latvija un Baltija ir apskatīta?
— Visa — nē. Nesen biju Ventspilī, Dundagā. Sen neesmu bijis Igaunijā, Lietuvā. Vēl jau ir laiks.
— Kādas valstis noteikti gribat redzēt?
— Plānā ir Dienvidamerika, Meksika, Kenija vai Tanzānija. Ja būs darbs, veselība un nauda, noteikti gribu redzēt Japānu. Sapņoju par Viktorijas ūdenskritumu. Tas esot vienreizējs, neaizmirstams skats.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Avotiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1942. gada 12. marts, Birzgale.
IEŅEMAMAIS AMATS: apdrošināšanas akciju sabiedrības “BTA” Aizkraukles filiāles vadītājs.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
