Neretas pagasta “Dzintaru” iemītnieks Jānis Pučītis, lai nokļūtu darbā un atpakaļ, dienā mēro vairāk nekā desmit kilometru.
Neretas pagasta “Dzintaru” iemītnieks Jānis Pučītis, lai nokļūtu darbā un atpakaļ, dienā mēro vairāk nekā desmit kilometru.
Siltā laikā vīrs brauc ar velosipēdu, bet ziemā iet kājām vai izmanto garāmbraucošo palīdzību.
— Kaut kā jādzīvo un pa dzīvi jākuļas. Nevar nokārt degunu un grimt pesimismā, — spriež Jānis Pučītis. — Strādāju Neretas pienotavā, dzīvoju lauku mājās vairākus kilometrus tālu. Neko darīt — ik dienu septiņi kilometri vienā virzienā, tikpat atpakaļ, bet es nesūdzos. Sēžos uz velosipēda un viens, divi esmu darbā. Ziemā ar braukšanu sliktāk, tad “balsoju” automašīnas vai braucu ar autobusu. Tagad autobusi kursē reti, agrāk gan bija krietni vairāk un arī lētākas biļetes.
Jānim Neretas centrā ir dzīvoklis, tomēr tajā vīrs uzturas ļoti reti — viņa īstā vieta esot “Dzintaros”. Arī sirmajai māmuļai vajadzīgs dēla atbalsts.
— “Dzintaros” mums ir divas gotiņas, sivēns, pieci hektāri zemes, — stāsta Jānis. — Tak jau kāda iztika sanāk. Paliktu centrā, govis turēt nevarētu. Ko tad darīt? Ar algu vien nepietiek.
Vai Jānis Pučītis nekad nav domājis no Neretas pārcelties uz dzīvi citur?
— Ko nu! Te esmu dzimis, audzis, lielāko mūža daļu nodzīvojis. Pārcelties uz dzīvi citur? Nu nē, neparko, — vīrs ir pārliecināts. — Protams, te dzīvojot, problēmu netrūkst, bet cenšos būt optimists.
