Aizvadītajā nedēļā Vācijā notikušās Bundestāga vēlēšanas iezīmēja kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Tas bija viņas lēmums šajās vēlēšanās vairs nekandidēt.
Ievērojamā politiķe uzaugusi Vācijas Demokrātiskajā Republikā skolotājas un luterāņu mācītāja ģimenē. Pēc fizikas studijām Leipcigas Universitātē toreiz vēl Angela Kasnere pievērsās zinātnei, taču 35 gadu vecumā iesaistījās politikā. Jau pirmajās vēlēšanās pēc Berlīnes mūra krišanas Merkele iekļuva Bundestāgā. Tas bija kanclera Helmūta Kola darbības laiks. Lai arī sākotnēji uz vēl nepieredzējušo politiķi raudzījās visai skeptiski, jau 1991. gadā viņa kļuva par sieviešu un jauniešu ministri, 1994. gadā — par vides aizsardzības ministri. No 2000. gada viņa ir Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības vadītāja, no 2005. gada — Vācijas kanclere. Pirmā sieviete šādā amatā, turklāt nebūdama katoliete.
16 gadu Angela Merkele vadīja Vācijas valdību. Iemantojusi tautas uzticību un nevainojamu reputāciju. 16 gadu laikā Merkelei izdevies sekmīgi pārvarēt daudzas krīzes, sākot no 2008. un 2009. gada finanšu krīzes līdz pat tagadējai Covid-19 pandēmijai. Viņa kļuva ne tikai par ietekmīgāko sievieti Vācijā, bet arī Eiropā un pasaulē. Par vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem Merkele uzskata eirozonas glābšanu. Tomēr Eiropas dienvidu valstīs kļuva nepopulāra, kad uzstāja, ka tām “jāsavelk jostas” un jāierobežo tēriņi. Pretrunīgi tika vērtēta arī viņas īstenotā “atvērto durvju” politika, ļaujot valstī ienākt lielam skaitam imigrantu.
Merkele nekad nav izcēlusies ar skaļiem saukļiem, neprātīgām idejām. Spēja atzīt arī savas kļūdas, taču neieciklējās uz tām. Tam viņai vienkārši nebija laika, jo nodevās darbam. Angelu Merkeli vadījusi atbildības sajūta par savu tautu, lai tā būtu paēdusi un drošībā. Par to liecina arī bezdarba rādītāji Vācijā. 2005. gadā, kad Merkele kļuva par valdības vadītāju, valstī bija vairāk nekā 5 miljoni bezdarbnieku, pašlaik šis skaits ir 2,6 miljoni.
Nācijas māte, Angela Lielā, nekronētā Eiropas karaliene — tā tiek dēvēta populārā politiķe, kura kritiskos brīžos spēja saglabāt mieru un savaldību. Karaliene, kura nav izcēlusies ar perfektām frizūrām un krāšņiem tērpiem. Viņai nebija problēmu vienā un tajā pašā apģērbā vairākkārt iziet sabiedrībā, jo sevi uzskatīja par tautas kalpu, nevis modeli. Neizmantoja slavenu modes namu pakalpojumus, bet palika uzticīga savai šuvējai. Joprojām dzīvo, kā plašsaziņas līdzekļos vēsta, pavisam vienkāršā miteklī un šajos gados nav iegādājusies ne dārgus nekustamos īpašumus, nedz arī ekskluzīvus auto.
Vēl daudzus gadus tikts vērtēta Merkeles politiskā darbība. Lai kāds būtu vērtējums, skaidrs viens — šī sieviete kā Vācijas, tā pasaules vēsturē atstājusi dziļas pēdas. Ne velti pirms vēlēšanām kanclera amata kandidāti vēlētājiem solīja turpināt Merkeles uzņemto kursu.
“Viņa daudz ko izdarīja pareizi un lielas kļūdas nepieļāva,” tā Merkeli vērtē bijušais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Man gribētos, lai arī mūsu valstī būtu vairāk politiķu, par kuriem varētu teikt — viņš (viņa) daudz ko izdarīja pareizi. Pagaidām es to varu teikt vien par Vairu Vīķi-Freibergu.
