Kad mazdēls sasniedza pilngadību, tad viņa kabatā jau sildījās šofera apliecība. Viņš griezās pie vectēva.
— Vecotēv, nopērc automašīnu!
— Dēliņ, kad es strādāju, tad man bija iekrājumi un es varēju nopirkt pat divas automašīnas. Bet nāca aplaupīšanas sērija. Visvairāk zaudēju, kad pārgājām no rubļiem uz repšiem. Pēc tam uz latu. Un atlikušais pazuda blēžu bankās. Tā kā uz eiro man nav ko mainīt. Kāda te automašīna?
— Vecotēv, mašīna jāpērk lietota!
— Padomā, dēliņ, ar galvu! Ja šī mašīna pārdevējam vairs neģeld, tad domā, ka mums ģeldēs?
— Vecotēv, man ģeldēs! Tu dzīvo kopā ar mums, paēdis esi, drēbes bankas neatņēma — nepazuda. Pensija tev ir divi simti eiro. Ziedo vienu pensiju — mašīna rokā! Es došos studēt, bet nedēļas nogalēs vizināšu tevi makšķerēt.
— Dēliņ, Jāzeps mani veda uz zveju, iebrauca grāvī un apgāzās. Tad nāve bija tuvāk kā krekls! Nē, nē, es tādās kārbās savu mūžu vairs iekšā nekāpšu! Tā ka staigā, dēliņ, vien kājām. Tā ir drošāk.
— Bet, vecotēv! Vizināties grib skaista meitene!
— Ak tā? Tad pērkam mašīnu! Man arī patīk skaistas meitenes!
