Kā radīt jaunas darba vietas laukos? Šis jautājums pēdējās desmitgadēs bijis ļoti aktuāls, diemžēl lielākoties palicis neatrisināts. Šogad finišējušajai reģionālajai reformai vajadzētu paretināt darba vietas pašvaldībās, kas pārsvarā ir vienīgais stabilais, pietiekami labais ienākumu avots daudziem tajās dzīvojošajiem. Tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nākamo divu gadu laikā plāno radīt jaunas vakances — pašreizējo 122 valsts un pašvaldības vienoto klientu apkalpošanas centru skaitu ne vien dubultot, bet pat četrkāršot, radot kopumā 587 šādus valsts budžeta apmaksātus darbinieku kopumus. Līdz šim klientu apkalpošanas centrus varēja veidot tikai novadu nozīmes attīstības centrā un reģionālās un nacionālās nozīmes attīstības centrā. Iegansts tam esot tāds pats, kāds iepriekš skanēja teju katras partijas priekšvēlēšanu solījumos — lai pakalpojumi iedzīvotājiem būtu sasniedzamāki. Teju katrā pagastā atvērs kantori, kurā ierēdņu pulciņš gaidīs pie sevis tos, kuri ir uz “jūs” ar modernajiem telefoniem un datoriem. Vēl pirms novadu reformas, kad braucu vērot un klausīties, ko toreizējais VARAM ministrs Juris Pūce stāstīja iedzīvotājiem, ticēju, ka reformas mērķis tiešām ir samazināt izdevumus, apšķinot valsts un pašvaldības pārvaldes aparātu. Patiesībā naudu no vienas kabatas pārliek citā, un izdevumi nemazinās, vien tos nosauc citādāk. Vai tiešām teju katrā pagastā vajadzīgs klientu centrs? Es arī esmu pagasta iedzīvotājs un triju gadu laikā tikai reizi esmu bijis sava pagasta pārvaldē ne kā redakcijas pārstāvis. Ko cilvēki dara šādos klientu centros? Kādam kaut kas jāizdrukā, kāds vēlas kaut ko noskaidrot vai aizpildīt veidlapu. Visas šīs darbības ir veicamas attālināti, bieži vien talkā ņemot telefonu. Agrāk Aizkraukli varēja saukt par banku pilsētu, jo šeit bija teju visu Latvijā esošo banku filiāles. Tagad palikusi tikai viena. Kāpēc? Jo uzņēmējs, šajā gadījumā baņķieris, domā, kā ietaupīt un nopelnīt. Turpretī valsts līmenī ar lielu sparu īsteno pretējo teicienam: “Naudu nevajag apēst, bet likt lietā”. Lai gan attiecībā uz dažādiem pabalstiem, pensiju indeksāciju un citiem ienākumus neradošiem izdevumiem dzirdēts pretējais — valsts nevar atļauties tādā mērā, kā iedzīvotāji to vēlas. Tajā pašā laikā kārtējā ierēdņu armijas palielināšana ir tāds pats, tikai slēpts pabalsts kādai iedzīvotāju daļai, kas sevi neredz citviet, kā vien darbā birojā.
