Pagājušajā nedēļā mūsu ievēlētie Saeimas deputāti 1. lasījumā konceptuāli atbalstīja ieceri no 1. oktobra ļaut darba devējiem atlaist tos, kuri nebūs potējušies pret Covid-19 vai to izslimojuši. Konceptuāli atbalstīts arī to profesiju saraksts, kurās pote būs obligāta. Likumprojekts paredz obligātu Covid-19 sertifikāta prasību veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā strādājošajiem. Līdz ar to pamazām apstiprinās tās “sazvērestības teorijas”, kuras sociālajos tīklos un no mutes mutē izplatījās senāk. Lai arī joprojām tiek uzsvērts, ka vakcinēšanās nav obligāta, žņaugs ap citādi domājošajiem, tiem, kuri neatbalsta vakcinēšanos, savelkas arvien ciešāk. Latvijā pagājušajā nedēļā vakcinācijas pret Covid-19 temps krities par aptuveni desmito daļu — sapotēts par 11% mazāk cilvēku nekā nedēļu iepriekš. Līdz pagājušās nedēļas sākumam Latvijā vakcinēti bija 783 176 cilvēki. Domāju, ka nebūs ilgi jāgaida, ka Latvijas valdība varētu ietekmēties un pārņemt piemēru no brāļiem lietuviešiem. Pagājušajā nedēļā Lietuvas valdība izstrādāja lēmuma projektu, kas paredz, ka tiem, kuriem nav tā sauktās “iespēju pases”, būs atļauts iepirkties tikai nelielos veikalos, viņi nedrīkstēs apmeklēt pasākumus iekštelpās un sabiedriskās ēdināšanas iestādes, frizētavas un skaistumkopšanas salonus. Viņi arī nedrīkstēs izmantot sabiedrisko transportu. Ar to tad būs pielikts punkts pēdējiem brīvdomātājiem, un viņi būs spiesti kapitulēt vairākuma spiediena rezultātā. Lietuvieši ir radikāli, kā daudzos citos jautājumos. Cīņā pret nelegālajiem imigrantiem, kuru ieplūšanu Lietuvā, un nu jau arī Latvijā, veicinot kaimiņvalsts Baltkrievijas batja, lietuvieši cels milzu žogu, ko apjozīs ar dzeloņdrāti — 500 kilometru garu un 4 metrus augstu. Izmaksas tikpat grandiozas — 152 miljoni eiro.
Latvieši ir mērenāki nekā lietuvieši un pagājušajā nedēļā vien punktu vai komatu pielika pretrunīgi vērtētajai vakcinācijas loterijai. Pagaidām Saeima no darba kārtības to svītroja, bet, iespējams, ka par to vēl spriedīs koalīcijā. Jaunā konservatīvā partija iestājas pret šādu mudināšanas veidu, kas degradē cilvēku veselības un pat dzīvības jautājumu. Ja vadās pēc teiciena — karā visi līdzekļi labi —, iespējams, naudas piesolīšana pret kādas sabiedrības daļas ietekmēšanu ir viens no ieročiem. Tiesa, loterijas izmaksas plānoja lielas. Tomēr, vērtējot, kā līdz šim “kovida” laikā valdība šķiedusies ar naudu, acīmredzot šī summa tāds nieks vien ir.
Pagājusī nedēļa Latvijā pagāja ne vien zem olimpiskā, bet arī varavīksnes karoga. Tiesa, Aizkrauklē un tās apkārtnē pasākumi, kuros aktualizētu LGBTI idejas, nenotika. Vai ārpus Rīgas seksuālo minoritāšu tēma ir mazāk svarīga? Drīzāk cilvēkiem pietrūkst drosmes skaļi runāt par šo tēmu. Velku paralēles ar vakcināciju, par kuru arī iedzīvotājiem nebija informācijas, zināšanu, un virsroku guva dažādas baumu un baiļu teorijas. Līdzīgi ar seksuālajām minoritātēm — par tām nerunājot, rodas laba augsne dažādiem aizspriedumiem, bailēm, nicināšanai.
Tā kā mana interese par sportu ir minimāla, tad vasaras olimpiskās spēles Tokijā man aizgāja kaut kur paralēli. Zinu, ka tās svētdien noslēdzās. Ziņas par svarcēlāju Artūru Plēsnieku, 3×3 basketbolistiem un citiem vairāk vai mazāk veiksmīgajiem vismaz novērsa daudzu domas no Covid. Personīgi man šādi masveidīgi ziņu uzplūdi saistībā ar sportu — tagad olimpiādi, iepriekš ar informāciju par hokeja čempionātu — ir kaitinoši, jo tie pārklāj, aizsedz un nedod “gaisu” cita veida saturam. Tāpēc priecājos, ka arī olimpiādes trakums aiz muguras.
Ceturtdienas skaistākais notikums — Nacionālā teātra aktieru kopā sanākšana un dziedāšana Vallē. Tik sen, pat vairs neatceros, kad tieši biju kultūras pasākumā ar profesionālu aktieru piedalīšanos. Klausoties viņu dziesmās “Zvanītāju Buku” sētā, vērojot kustības, gaumīgi iestudētos priekšnesumus, radās milzīgs garīgs pacēlums. Tā sajūta, kad nedaudz aizžņaudzas kakls. Atmiņā uzpeldēja laiks, kad nepazinām vārdu “Covid”.
Nedēļas nogale, sestdiena pagāja strādājot — veidojot materiālu par ātrumlaivu sacensībām Aizkrauklē. Atcerējos, ar kādu patosu, sajūsmu un skatītāju pieplūdumu varēja lepoties pirmās — 2016. un 2017. gadā rīkotās. Globālās pandēmijas ietekme neizpalika arī šeit, kā arī laikapstākļu dēļ sacensības bija interesantas pārsvarā tikai to dalībniekiem.
