Pagājušās nedēļas nogalē visiem draugiem nosūtīju īsziņu: “Esmu Tokijā. Lūdzu, mani netraucēt!” Jūs jau saprotat, mana Tokija bija mājās pie televizora, un es aktīvi sekoju līdzi olimpiskajām spēlēm. Nesaprotu tādus cilvēkus kā Indriķis. Visu laiku pukst, ka Latvijai ir tikai viena medaļa. Nu un? Tā taču ir zelta. Ja tā loģiski padomā, tas taču ir pat labi — mūsu sportistiem visu laiku ir pēc kā tiekties. Tas taču sen zināms — daudz interesantāks ir kalnā kāpšanas process, nevis būšana virsotnē. Nu izcīnīja mūsu basketbolisti zeltu, un viss, pietiek. Dimanta medaļas taču nav. Tagad jau var ripot tikai no kalna lejā, bet skaistāk taču ir dzīvot ar sapni par medaļām. Tas ir kā sārta bura tālē zilajā. Tāpēc es mūsu sportistu startu olimpiskajās spēlēs uztveru ar prieku un sapratni. Malači, ka tik tālu tikuši un ieelpojuši Japānas gaisu! Un man pilnīgi pietiek ar vienu zelta medaļu.
