Viņš ir atgriezies! Politiskās dzīves laukā atkal iestūrējis Buldozers jeb Ainārs Šlesers. Iemesls nopietns — apsūdzība par krāpšanu lielā apmērā ir nepamatota! Ar iesaistīšanu digitalizācijas jaunajā lietā tiek sagatavota augsne, lai pie varas esošās partijas Šlesera vārdu nomelnotu savās priekšvēlēšanu kampaņās. Par boksa maisu Šlesers sevi neļaus padarīt, tāpēc ir atgriezies, lai dotu pretī.
Politikā Ainārs Šlesers ienāca 1998. gadā un 7. Saeimā tika ievēlēts no Jaunās partijas, ko pats bija dibinājis, saraksta. Pusgadu sabija ekonomikas ministra amatā Viļa Krištopana valdībā. Pēc premjera pieprasījuma atstāja amatu un atgriezās Saeimā. Tika ievēlēts 8., gan 9. un 10. Saeimā, divkārt bijis arī satiksmes ministrs. Atzīstams panākums ir 2009. gada pašvaldību vēlēšanās, iekļūstot Rīgas domē. Te spēja izveidot koalīciju ar “Saskaņas centru” un kļuva par mēra Ušakova vietnieku. 11. Saeimā, nepārvarot 5% barjeru, Šlesers netika ievēlēts.
Šlesera vārds saistīts arī ar ne vienu vien skandālu. Piemēram, Jūrmalgeita, AS “Pasažieru vilciens” valdē ieceltais šofera dēls laikā, kad Šlesers bija satiksmes ministrs.
Taču nu Šlesers atkal sarosījies! Latviju “pārņēmušais haoss” novedis pie tādas izvēles. Sākot ar valdības lēmumiem pandēmijas laikā, tad Linkaita iecerētā ostu reforma. Vai tāpēc apdraudēts ir Šlesera bizness un vienīgais solis to glābt ir atgriezties politikā? Šlesers gan uzskata, ka reformas mērķis ir “aizvākt Lembergu no Ventspils, lai netraucē ar savām politiskām darbībām privatizēt Ventspils ostu”. “Lursoft” informācija liecina, ka 1. jūlijā reģistrēta Šlesera dibinātā biedrība “Latvija — pirmajā vietā”. Biedrības statūtos kā dibinātāji norādīti bijušais “Latvijas dzelzceļa” viceprezidents Aivars Strakšas un žurnālists Sandris Točs, kurš iepriekš bija Alda Gobzema vadītās partijas “Likums un kārtība” valdes loceklis, taču partiju pameta, lai pievienotos topošajai Šlesera komandai. Augustā nolemts dibināt partiju. Iespējams, nākamajās Saeimas vēlēšanās Šlesera partija varētu startēt kopā ar Andra Amerika “Gods kalpot Rīgai”.
Vienprātīga viedokļa par Šlesera atgriešanos nav. Skaidrs, ka Šlesers startēs nākamajās Saeimas vēlēšanās, un nebūs brīnums, ka pārvarēs 5% barjeru. Labāk lai zināms ļaunums, pie varas esošo politiķu nepopularitāte un zemie reitingi ir tikai pāris faktoru, kas viņam bruģē ceļu uz parlamentu. Arī ambīciju viņam atliku likām. Jaunākā paaudze, kurai nākamās vēlēšanas būs pirmās, iespējams, saskatīs Šleserā arī lielu potenciālu, gluži tāpat kā reiz Kaimiņā. Un te nu jāatceras 18. gadsimta vācu filozofa Kanta sacītais — viens peļķē redz dubļus, cits zvaigžņu atspulgu.
Šlesers sevi salīdzina ar kādreizējo Lielbritānijas premjeru Vinstonu Čērčilu: “Es uzskatu, ka šodien ir nepieciešams, lai parādās tāds pats kā Čērčils, kurš ir spējīgs nākt ar savu iniciatīvu, rīcību, vilkmi, kuram acīs joprojām ir dzirksts, idejas.” Kas cits sunim asti cels, ja ne pats? Tāds valsts vadītājs bijis vajadzīgs visām valstīm visos laikos, un tādu arvien ceram sagaidīt arī mēs. Lai gan Čērčilam darbības laikā bija gan kāpumi, gan kritumi, tomēr viņš no politiskās skatuves nogāja ar lielu godu. Vai to reiz spēs arī Šlesers?
