Visa Kara osta viļņoja līgo šalkoņā
Gan arī agrākos gados dažas mūsu karaspēka vienības rīkoja Līgo svētkus, visai pulka saimei Jāņa nakti pavadot pie kopēja ugunskura, tomēr šogad uz kara ministra ģen. J. Baloža ierosinājumu Līgosvētku svinēšana notika sevišķi spoži, senču garā organizētā veidā visā armijā, visos garnizonos. Galvenie, tā sakot parauga svētki, šogad notika Alūksnes garnizonā, kur bij klāt armijas vadība un kuros kā novērotāji piedalījās arī visu garnizonu pārstāvji, lai turpmākos gados Līgo svētkus visās armijas vienībās varētu rīkot pēc viena noteikta parauga. Liepājas garnizona priekšniecība tomēr arī šogad bij gādājusi, lai visa plašā garnizona karavīru saime cienīgi un senču tradīcijām piemēroti sagaidītu Jāņus. Pāri visai Kara ostai, no Kalpaka tilta līdz Šķēdes tiltam, no jūras malas līdz Kara ostas kanāla galam, šalca līgo dziesmas un spulgoja jāņugunis.
Priecīga līgošana
V i p e s Augstāsala, šķiet, pārspēj visas pārējās salas. Blūma mājās uz vārda dienas svinēšanu salasījušies trīs Jāņi. Sekojot krievu parašai, te laisti darbā dunči. Rezultātā — Cirulim sagriezta galva, jaunais pletkrekls izkrāsots asinīm. Tomēr — svinības nobeiguši ar kopēju… bučošanos. rr.
Lustīga līgošana
S a u k a. Š. g. 24. jūnijā Klauces aizsargu nod. pr-ks izdzirdis tādu savādu līgošanu, kā saucienus laupītāji! Glābiet! U.t.t. Tā kā pie minētā nod. pr-ka gadijies kāds nod. aizsargs, tad abi steigušies uz notikuma vietu, jo domājuši, ka tiešām ir kas nopietns: kad ieradušies pie Saukas “Priedāru” mājām, atraduši uz lielceļa kādu pajūgu un pa grāvjiem izmētātus divus mazus bērnus, bet uz ceļa stāvējis līdz pusei kails Elkšņu pag. zaldātu gruntēs dziv. J. Kaņepīts, kas bijis tā pielīgojies, ka tikko turējies uz kājām un brēcis — esot aplaupīts. Turpat atradusies arī kliedzēja sieva un kāds Viesītes aizsargs. Tie abi paskaidrojuši, ka brēcējam nolaupīts gan nekas neesot, bet tam uzbrucis un kreklus no muguras noplēsis kāds Upītis. Izraudinātos bērnus salasījis, līgotājs aizbraucis uz kaimiņu mājām. Bajāriņš.
(“Kurzemes Vārds”, 26.06.1936.)
Līgo!
Mazais feļetons
Līgo saule, līgo bite,
Līgo visa radībiņa!
Tāpat kā Lieldienās nevar iztikt bez šūpošanās, resp. bez šūpolēm un olām, tāpat Jāņos nevar iztikt bez Jāņuguns, miestiņa un siera un bez Jāņu dziesmām — līgošanas, jo Jāņos — līgo saule, līgo bite, līgo visa radībiņa. (Tāpēc arī saule savu sēru laiku — aptumšošanos pavadīja priekš Jāņiem, lai Jāņos varētu atkal būt līksma un līgot). Pilsētā nav nekāda riktīga līgošana — dziesmas mūros atsizdamās sajūk un saplīst (vai ir kāds dzirdējis, ka, piemēram, Koka Marija kādreiz līgojusi?), tāpēc katram, kas vēlās no sirds izlīgoties, ir jālaižas uz laukiem. Par to, kur un kā līgot, nevienam galva nav jālauza: Jāņos visi ir Jāņu bērni un tāpēc katrā sētā mīļi gaidīti ciemiņi. Ja kāds ir sevišķi liels miestiņa cienītājs, var paņemt līdz savu kausiņu, lai Jāņa tēva kausam riņķa gājienu staigājot nebūtu jācieš slāpes. Jāņos arī nav jārūpējas — kā Lieldienās — par olām: Jāņu zāles var saplūkt turpat Jāņu tēva pļavās, kas šogad esot jo kupli noaugušas. Tā kā rīkle katram ir, tad arī par dziedāšanu daudz nav ko bēdāties. Un Jāņu dziesmas katrs var dziedāt savā meldijā. Tas tad arī ir viss, par ko jāpadomā, gatavojoties Līgo svētku svinēšanai uz laukiem. Man šķiet, ka vēl nebūs lieki dot vienu otru teorētiski — praktiski — simbolistiski — reālistisku padomu, kas man iekrājušies galvā no Jāņu svinēšanas uz laukiem agrākos gados. Tā, piemēram, ir dikti labi, ja ciemiņi līgošanas vietā ierodas agrāk par Jāņuguns aizdedzināšanu, jo reizēm ir dikti grūti izšķirties par to, ko īsti celt gaisā — koka vai čuguna trauku, raturumbu, vai darvas mucu. Tāpat dažreiz rodas lielas domu starpības par īstās vietas vietu. Teorētiski — praktiski padomi var būt lietderīgi arī pie spundes izsišanas miestiņa mucai. Ir taču ļoti simpātiski, ja spunde sprāgst laukā ar lielāku, nekā mazāku blīkšķi. Sevišķi impozanti par to priecājas Jāņu tēvs, jo viņš taču zina, ka pēc spundes sprādziena vēro miestiņa stiprumu. Jāņu mātei atkal ļoti patīk, ja ciemiņš prot veikli ar cirķeļa mēru rīkoties un sadalīt siera riteni 9 stūrīšos, lai visiem tiek vienāds mērs un svars. Līgojot nevajaga steigties ne priekšā, ne arī palikt pakaļā, bet jācenšas gan dziedāt pēc taksometra, t. i., vienā laikā un taktī ar citiem. Vislielākais pārbaudījums un augstākās matemātikas pilotāža ir papardes zieda meklēšana Jāņu naktī, sevišķi pilsētniekiem, no kuriem daudzi pat pašu papardi nav redzējuši. Tādi lai nemaz nelaižas mežā iekšā, bet noteikti lai pasaka, kā tik jaukā laikā, kā šogad, papardes nemaz nezied. Ja tomēr neviens tam netic un papardes ziedu citi iet meklēt, tad jau var arī iet, tikai nevajag laisties pārāk dziļi mežā.
(“Kurzemes Vārds”, 23.06.1936.)
Var apmaldīties. Tas tad nu būtu viss, kas jāņem līdzi, t. i. kas būtu ievērības cienīgs visiem, kam izdevība Jāņus nolīgot uz laukiem. Pilsētā, kā jau teicu, nav nekāda līgošana. Tiem, kas tomēr nevarēs līgot uz laukiem, jāmēģina līgošanu iekārtot tepat mājās, pilsētā. Pavisam neiespējama jau tā lieta nav. Ja jau Ziemassvētkos var pilsētā dedzināt eglīti, ja Lieldienās var kauties olu karā, vasarsvētkos pušķoties meijām, kāpēc gan Jāņos nevarētu sarīkot līgošanu? Ar labu gribu visu ko var izregulēt. Ar labu gribu un prieku. Un tāpēc — svinēsim visi priecīgus un jautrus Jāņus, ir pilsētā, ir uz laukiem!LĪGO!
1936.06.23 ”Kurzemes Vārds”
Ugunis kalnos
Klāt lielākie un līksmākie mūsu tautas svētki — Jāņa diena. Katrs latvietis, lai kur viņš dzīvotu, šai dienā sajūt savādu saviļņojumu un prieku. Jāņa diena ir ne tikai auglības un saules svētki, bet arī sena un tāla tradicija, kas saglabājusies cauri daudziem gadu simtiem, pat tūkstošiem. Šīs tradicijas ārējās zīmes ir vainagi, ziedi, līgo dziesmas un ugunis. Ugunis visos kalnos, sētās; ugunis, kas mirdzina viena otrai, kas sasaucas ar savādu klusu, bet varenu un gavilējošu valodu.
Kāpēc šīs ugunis? Ir daudzas un dažādas teorijas un minējumi par Jāņu nakts uguņu nozīmi, bet pirmcēlonis tikpat neizskaidrojams, cik dziļš un nozīmīgs. Pirmcēlonis ir tik sens, ka nemeklējam vairs tam izskaidrojuma, bet sajūtam to tikai kā tālu mūsu senču, mūsu zemes un vēstures atblāzmojumu, kurā uzmirdz tautas gars un vienība.
Ugunis kalnos! Kad priekš gadusimtiem tautai bija kas ziņojams, tad kalnos parādījās naktīs ugunis. Briesmu brīžos, ienaidniekam tuvojoties, uz modrību sauca ugunis no kalniem. Ugunis bija visātrākais ziņnesis — būt gataviem cīņai. Un cik dažu labu reizi šī uguns valoda ir izglābusi tautu un palīdzējusi aizdzīt iebrucējus! Tāpat arī — cik dažu labu reizi ugunis ir pulcējušas tautu uz sanāksmēm un apspriedēm, kad to aicināja viņas virsaiši un valdnieki.
Un tad, kad nekas nedraudēja, kad tauta sanāca uz līksmiem svētkiem visā zemē, — arī tad to sauca kopā uguns valoda. Šī uguns valoda tautas prieka svētkos savu nozīmi ir uzglabājusi līdz mūsu dienām: tā ir Jāņu nakts valoda. Tā ir skaļa nācijas balss, kas runā ar lielu burvīgu spēku. Ciems sasaucas ar ciemu, sēta ar kaimiņu sētu, novads ar novadu. Kurzemes un Zemgales ugunīm, kas paceļas vienā Daugavas krastā, atbild Vidzemes un Latgales kalnu ugunis: jā, mēs esam vēl dzīvi, mēs esam līksmi, mēs mītam savās sētās, savā senajā zemē! Šīs Jāņu nakts ugunis apzīmē arī Latvijas robežas. Cik tālu atmirdz ugunis sētās un pakalnos — tik tālu latvju tautas miteklis.
Kaut gan arī dažām citām ziemeļtautām ir paradums šai vasaras naktī uzkurt ugunis, tomēr citādā nozīmē. Varenais līgo sauciens, prieka noreibums tāds ir tikai Latvijā. Tā šos uguns svētkus ar pilnu tiesību varam apzīmēt par tautas senu tradiciju, kas saglabājusies cauri ilgiem mūžiem un tādēļ tautai glabājama arī turpmāk. Nekas tā nevieno ģimeni kā senas radniecības glabāšana un senu tikumu kopšana. Un nekas tā nevar vienot un stiprināt tautu kā senas tradicijas. No tādām tradicijām vel palikušas dažādas pazīmes gadskārtās, bet arī tās pamazām it kā izzūd. Par Ūziņa dienām, meteņiem, Ziemassvētkiem un citu dienu tradicijām vairs tikai lasāms pētījumos. Bet Jāņu nakts ugunīm ir brīnišķīgs spēks. Šo tautas sasaukšanos ugunīs un dziesmās nav varējušas izdzēst ne modernā kultūra, ne seno sprediķotāju lāsti, kas apzīmē šos lielos brīžus par pagāniskiem un mežonīgiem. Nē, šai uguņu naktī guļ kāds liels noslēpums, kāda valoda, kas runā tieši uz tautas dvēseli. Tādēļ Jāņugunis mums glabājamas un svinamas nevis kā pārdzīvoti māņi, bet kā svinības, kurās gribam būt vienoti, pazīstami; kurās gribam apliecināt, ka esam dzīva tauta, kam dārgas tradicijas.
Nenoliegsim sevi un seno mistēriozo saucienu Jāņuguņu mirdzumos un līgo dziesmās. Protams, šī uguns nav paceļama mākslīgi; tai jāmirdz dabiski, jābūt pavēlošam saucienam no mūsu tautas mūžības.
Ugunis kalnos! Lai gaiši tās deg Latvijas zemē šai nakti. Tāpat kā latvju sievas un jaunavas rūpīgi ir saglabājušas gadsimtos savas tautas rotas, saktas, vainagus un tērpus, lai lielos svētkos celtu tos dienas gaismā un greznotu sevi, tāpat šī Jāņu nakts uguns slēpjas no reālās ikdienības un nav lietojama kaut kurā laikā. Viņa iedegas, kad klāt lielie svētki, viņā ir dziļš, liels un tāls sauciens, viņā ir neizskaidrojams spēks un reliģija. Nenoliegsim to, ka sajūtamies latvji! Tad šī uguņu nakts modinās mūsu garā dažādas atmiņas, cīņu un uzvaru atceres un sevišķi mūsu īpatnības un rases atmiņas. Tad tās nebūs tikai izpriecas ugunis, bet arī stiprinājums, īpatnības un tradiciju apliecinājums.
Ugunis kalnos! Lai gaiša atmirdz un līksma vienotā, brīvā zeme šai naktī. Jo Jāņu nakts ugunīs ir valoda, ko saprot tikai latvji. Skaisti ir viņā klausīties, kaut arī vienreiz gadā.
Un ja kāds — vienalga, latvietis vai svešnieks — mēģinātu teikt, ka tas ir vecmodīgi, nekulturāli un nesaskanoši ar gadsimta garu, tad tādā teicienā drīzāk varam saskatīt nelabvēli, nekā draugu. Mums ir pāri gājuši laikmeti, kad ar svešām valodām, svešām dziesmām un mācībām mūs gribēja sakausēt kopā ar svešām tautām, izdzēst mūsu īpatnību, lai mūs nebūtu. Tas nav izdevies. Glabājot savas tradicijas, latvietis sasniedzis augstāko, ko vēlējies. Mums arī šodien ir vajadzīgs skaļš īpatnības sauciens tautu vidū. Jo tikai īpatnība ir tautas patiesā būtība un nemirstības pazīme. Tādēļ droši: ugunis kalnos!
(“Jaunākās Ziņas” Nr. 137 (22.06.1937.))
