Laikraksta “Staburags” 8. jūnija numurā beidzām publicēt Lidijas Ozoliņas kultūrvēsturisko materiālu “Bānītis Neretā”.
Senioru atmiņās tā laika apritē mazbānītim bija stabila neaizstājama vieta starpnovadu dzīvē. Kāda lasītāja atsūtījusi aknīstietes Veltas Mušas episku tēlojumu “Toreiz un tagad”, kurā pavīd mazbānīša nozīme sabiedriskās dzīves mutulī.
Toreiz un tagad
Tas bija toreiz, kad Aknīsti par miestiņu sauca.
Uz Aknīsti no Jēkabmiesta čukčukbānīt’s brauca.
Tur katru svētdienu bij’ tirgus — oi-oi-oi!
No Rīgas šeit pat tirgotāji brauca,
Toreiz tos par spekulantiem sauca.
Tie savu preci tirgoja vai mainīja pret speķi, sviestu, olām.
Dažs tirgonis ar lokanu bij’ mēli,
Tie piedāvāja ne tikai cukuru un sāli,
Tie tirgoja ne tikai zāles žurkām, pelītēm,
Bet arī kārumus priekš meitu kārām mēlītēm.
Te zemnieki no lauku sētām brauca.
Kviec sivēni, dzied gaiļi, zirgi zviedza,
Tie gurķus tirgoja pēc skaita, ne uz svara.
Vai lieli tie vai mazi, pēc skaita tie bij’ 60 kopā.
Graudus tirgoja tad pudos, tas standartmērs,
Šis mērs bij’ katrā zemnieksētā.
Tā skaitīt varētu bez gala, kas tika pirkts un pārdots,
Tik atšķirība tā, ka toreiz bija spekulanti,
Bet nu mums tirgo biznesmeņi, komersanti.
