“Jau rīt jutīsimies kā Ēdenes dārzā, kur tek piena un medus upes, bet to krastos aug eksotiski augļkoki. Pastiep roku un dzer nektāru! Ēdienreizēs no debesīm kritīs grilētas paipalas un fazāni ar piedevām,” starojošām acīm klāstīja Ješka.
“Esi sapīpējies zālīti vai atgriezies bērna prātā? Kur rāvi tādas pasakas?” jautāja Frīdis. “Tā ir, ja nelasa partiju reklāmas!” lepni noteica Ješka.
“Ja vienlīdzības vārdā tavu pensiju tāpat kā partiju finansējumu palielinātu septiņkārtīgi, tu varbūt sacerētu vēl skaistākas pasakas. Par mūsu nodokļiem iznākošā domes pašslavinošā avīze, kur dzeguze slavē gaili tāpēc, ka gailis slavē dzeguzi, arī ietekmē daudzu ješkiņu prātu,” atcirta Frīdis.
“Bet visi taču sola skaistu nākotni,” nerimās Ješka. “Paskaties uz darbiem, nevis vārdiem. Aizstaigā līdz autoostai un nomaļām ielām, kur, krītot bedrē, velns galvu var nolauzt. Tur ir īstā novada vizītkarte, nevis mini strūklaka! Vai trīsdesmit gados ir uzcelta viena daudzdzīvokļu māja, piedod manu prastumu, viena tualete? Tas ir absurds, ka dome atrodas kompartijas ēkā, kur mājo Brežņeva un Vosa gars! Kāpēc tā nav nojaukta un uzcelta eiropeiska celtne? Vai rokas par īsu?” neizpratni pauda Frīdis.
“Kam tomēr ziedot savu balsi?” jautāja Ješka.
“Pakustini pelēkās šūnas, padomā! Politiskajiem tūristiem svītra pāri! Kā var ticēt cilvēkiem, kuri partijas maina katrās vēlēšanās? Ne jau par tevi viņi domā, bet par mīkstu krēslu. Aizmirsti vīziju par Ēdenes dārzu! Novada dome būs pārāk raiba, kur katrs dziedās savā meldiņā,” secināja Frīdis.
