Kad rakstu šīs intervijas pieturzīmes, Sabīne Aizupiete saka — esmu dzimusi 20. martā. Tā ir pēdējā diena, kad Saule ir Zivju zvaigznājā. Tomēr viņa teic — manī vairāk ir no Auna kā no Zivīm, kas sarunas laikā ne reizi vien apstiprinās.
Plašs diapazons
— Domāju, liela daļa zina, ko dara logopēds. Bet kas ir audiologopēds?
— Audiologopēds ir sertificēta ārstniecības persona un pamatā nodarbojas ar komunikācijas spēju, runas, valodas, fonācijas, rīšanas traucējumu korekciju, diagnostiku, novēršanu, rehabilitāciju. Audiologopēdi ir rehabilitācijas komandas sastāvā, strādājam arī multidisciplinārās komandās. Audiologopēds strādā ar jebkura vecuma bērniem un pieaugušajiem — no dzimšanas līdz vecumdienām.
— Kā saprast, kad nepieciešama šī speciālista palīdzība?
— Audiologopēda palīdzība ir vajadzīga, ja tiek novēroti valodas, runas traucējumi, arī rīšanas, kas saistīta ar ēšanu, dzeršanu. Audiologopēds darbojas ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, ar tādiem, kam autiska rakstura traucējumi, komunikācijas grūtības. Darba diapazons ir ļoti plašs.
Jāvēršas pie speciālista
— Ja divgadīgs bērns vēl nerunā, vai vajadzētu vērsties pie audiologopēda?
— Noteikti. Jebkurā vecumā ir bērna runas un valodas nosacītas normas. Vecāki atved trīsgadīgu un vecāku bērnu, un tipiskais stāsts, kas bieži dzirdams: mūsu bērns nerunā, bet mēs gaidījām, jo mums teica (vai arī līdzīga pieredze bijusi draugiem), ka gan jau atvērsies un runās. Tā nevajadzētu būt, ka bērns nerunā. Es vienmēr ar jebkādām aizdomām vai bažām iesaku griezties pie speciālista.
— Bet ja bērns vecāks par gadu un runā tikai “savā” valodā?
— Arī šajā gadījumā ieteiktu pakonsultēties. Bieži ir grūti definēt un saprast, ko īsti nozīmē “nerunā”. Citiem “nerunā” nozīmē, ja bērns runā maz, citiem viņš tiešām nerunā un ir pavisam kluss. Ir tā saucamā bērna valodiņa, kas dažkārt ieilgst, un to nevar atstāt bez ievērības. Katrs gadījums ir individuāls, un vajadzētu pakonsultēties, nevis gaidīt. Labāk atnākt agrāk un pārliecināties, ka viss ir kārtībā, nekā nogaidīt, jo tad veidojas traucējums un terapija ieilgst.
Palīdz arī pieaugušajiem
— Cik ilgs laiks terapijai šādos gadījumos nepieciešams?
— Vidēji vajadzīgas 10 — 20 nodarbības. Tas ir optimāls variants. Ir reizes, kad pietiek ar vienu konsultāciju, dažkārt nepieciešama cita speciālista palīdzība. Taču ir traucējumi, kas paliek uz mūžu.
Lielākajā daļā gadījumu, lai izprastu, kas bērnam par problēmu un kā viņam labāk palīdzēt, var izvērtēt Dzirdes centra speciālisti. Tāpēc bieži savus pacientus sūtu uz turieni, jo man jāsaprot, vai ar šo bērnu varu turpināt darbu. Dzirde ir svarīga runas un valodas attīstošajā procesā. Gadās, ka vajadzīga fizioterapeita, ergoterapeita, neirologa, psihologa, psihiatra, arī ģimenes ārsta konsultācija.
— Kādos gadījumos pie jums vēršas pieaugušie?
— Pēc galvas traumām, insultiem. Aizkrauklē man šāda pieredze nav bijusi, bet praksē strādāju ar slimniekiem pēc balsenes vēža operācijas. Vēža pacientiem bieži nepieciešama audiologopēda palīdzība, ja audzējs skāris galvas un kakla daļu. Balss pārslodze ir bieži sastopama problēma, tāpēc pie audiologopēda vēršas arī skolotāji, dziedātāji un visu citu profesiju pārstāvji, kam darba instruments ir balss. Tās pārslodze diemžēl nereti tiek ignorēta.
“Jānoķer” moments
— Jūs strādājat četrās darbavietās. Kā tajās atšķiras darba specifika?
— Visnoslogotākā darba vide ir Bērnu slimnīcā Rīgā. Te ir daudz bērnu ar smagām diagnozēm, starp kurām tādas, kas ārstējamas mūža garumā. Tad Aizkraukles slimnīca. Šeit ierodas pacienti arī no Ogres un Jēkabpils. Aizkrauklē ir dažādu vecumu pacienti ar dažādiem traucējumiem. Skrīveru dienas centrā ir pāris pacientu ar garīga rakstura traucējumiem. Bērnudārzā “Auseklītis” darbs ar pirmsskolas vecuma bērniem ir mana sirdslieta. Tiek “noķerts” moments, kad traucējumus var ātri konstatēt un novērst.
— Esot veikalos, ielās un citur, sadzirdat bērnu un pieaugušo valodas, runas problēmas?
— Jā. “Ieslēdzas” profesionālais kretīnisms. Pat sajūtu, ka bērns vai pieaugušais nekad nav saņēmis palīdzību. Ir bijušas reizes, kad gribējies pieiet un piedāvāt palīdzību, taču vēl neesmu uzdrošinājusies.
— Ķirurgs strādā ar skalpeli. Ar ko strādā audiologopēds?
— Audiologopēds strādā ar savu prātu un balsi. Viņš arī var būt pacients saviem kolēģiem, ja aizmirst parūpēties par sevi. Darba specifika prasa pielāgoties bērniem. Reizēm savā kabinetā rīkoju nosacītas sporta stundas — rāpojam, vārtāmies un darām ko citu. Ir reizes, kad vajag ne tikai sēdēt pie galda un runāt, bet padarīt vairāk.
— Epidemioloģiskās drošības dēļ jālieto maskas un jāievēro distance. Kā šīs prasības ietekmē jūsu darbu?
— Nosacīti. Gluži cilvēciskais faktors — man nepieciešams, lai bērns redz manu seju, lai redz, ko es saku un kā saku. Šādās reizēs ļauts izmantot vizieri. Pārējos gadījumos lietoju masku. Radu risinājumu, kā pielāgoties šai situācijai, — izveidoju krietni vairāk papildu stimulmateriālu, ar ko bērnam iespējams parādīt, ko no viņa gribu. Piemēram, kartītes, uz kurām uzzīmēti zaķi, kas kustina mēli. Parādot kartīti kā paraugu, bērns saprot, ko es gribu sagaidīt, viņš mēles kustināšanu var imitēt un man parādīt.
Motivāciju gūst Ēnu dienā
— Kā jūs izvēlējāties kļūt par audiologopēdi?
— Man vienmēr medicīna bijusi sirdslieta, un vienmēr esmu vēlējusies šajā jomā kaut ko apgūt. Neilgi pirms vidusskolas beigšanas man šķita, ka mans sapnis ir datori. Iestājos Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Mācību gaitā sapratu, ka tas nebūs mans sirdsdarbs un tas, ar ko pelnīšu naudu. Izmantoju iespēju un apmeklēju Ēnu dienas. Ēnu dienas mājaslapā netīšām ieraudzīju audiologopēda profesijas aprakstu un nodomāju, ka tas ir interesanti. Lasot aprakstu, es sevi iedomājos šī speciālista vietā. Man bija jāaizbrauc, jāapskatās, jāparunā, lai saprastu, kas tas ir. Aizpildīju pieteikumu, uzrakstīju motivācijas vēstuli un saņēmu ielūgumu būt par ēnu audiologopēdam Vaivaru rehabilitācijas centrā. Audiologopēde bija ļoti atsaucīga. Mēs braucām liftā, un viņa man teica: “Es tevi varu iedomāties kā audiologopēdi, tev ir ļoti skaista balss.” Par to es ļoti nopriecājos, tā bija laba motivācija.
Aizbraucu mājās un sāku domāt, ko darīt. “Vaivari” mani iedvesmoja, ka es to varēšu izdarīt un to gribu izdarīt. Tur “ieslēdzās” mana foršā spītība! Gāju pāri visam! Bija cilvēki, kas teica — divas skolas, kā tu to izdarīsi? Teicu — izdarīšu! — un izdarīju.
Lielais skrējiens
— Un kā gan jūs to izdarījāt?
— Stradiņa universitātē pirmais kurss ir lielas ugunskristības. Prasības augstas, mācību process grūts. Pirmā studiju gada svētdienas man pagāja asarās. Tehnikumā bija ļoti saprotoši pasniedzēji. Studiju sākums universitātē iegadījās vienā laikā ar diplomdarbu tehnikumā. Tomēr lielāko daļu laika veltīju augstskolai. Man palaimējās, ka Rīgā, Imantā, fakultātes ēka bija piecu minūšu gājiena attālumā no tehnikuma. Skriešus skrēju no vienas vietas uz otru, tehnikumā sarāvu visu, kas jāizdara. Lielā skrējienā to visu apvienoju. Tehnikumu pabeidzu. Pati brīnos, kā to visu izdarīju! Pēc tam varēju uzelpot un visu laiku veltīt universitātei. Studēju četrus gadus.
— Bet ar to jau mācīšanās nebeidzas?
— Viss, kas saistīts ar medicīnu, ir mācības un darbs mūža garumā. Mans tuvākais mērķis ir nokārtot audiologopēda sertifikātu, tas jāpierāda ar savu darbu un profesionalitāti un jānokārto ik pēc pieciem gadiem. Man jāturpina mācīties, jāapmeklē semināri, jāpilnveido sevi, man ir jāprot strādāt tik kvalitatīvi, lai sertifikācijas komisijai varētu pierādīt, ka tas, ko es daru, ir labākais. Sertifikācija sastāv no divām daļām — testa un praktiskās daļas. Tā ir galvenais posms, kurā es rādu, ko daru, un visi saprot, cik pareizi es to daru.
Esmu te nepieciešama
— Skolas gadi jums pagāja Aizkrauklē.
— Tie bija interesanti, labā nozīmē. Klasesbiedri principā nemainījās visus 12 gadus, draugu pulks bija nemainīgs. Mācoties Aizkraukles sākumskolā, ģimnāzijā, mūzikas skolā, es ieguvu daudzus foršus cilvēkus, ar kuriem pavadīju laiku, kaut nemaz tik daudz brīvā laika nebija. Tas bija piepildīts, lietderīgi izmantots. Skolas gados gūtais pozitīvisms un viss pārējais bija viens no iemesliem, kāpēc es Aizkraukli nepametu. Kamēr studēju, biju pārliecināta, ka noteikti strādāšu Aizkrauklē. Lai arī bija piedāvājums strādāt Rīgā, daļu slodzes saglabāju Aizkrauklē.
— Vai kādi nākotnes mērķi varētu būt saistīti arī ar Aizkraukli?
— Daļa mērķu noteikti. Cita audiologopēda te nav. Es vēlos palīdzēt šejienes cilvēkiem, ne visiem ir iespēja aizbraukt uz Rīgu vai citu pilsētu. Nodarbībām jābūt regulārām, es labi saprotu cilvēkus, kuriem te esmu nepieciešama. Es vienmēr varēšu atrast darbu Rīgā, bet mana sirds ir Aizkrauklē.
Ātrums un adrenalīns
— Kā jūs atpūšaties pēc grūtās darba dienas?
— Pēdējā laikā mani ir aizrāvis sports. Augstskolā kā viens no izvēles kursiem bija pilates. Mums bija ļoti jauka pasniedzēja. Es skolu pabeidzu pandēmijas laikā, vienu brīdi viss bija attālināti. Mūsu pasniedzēja izveidoja grupu, kur viņa lika tiešraides videoklipus ar mācību procesu, un katram bija jāvingro mājās. Es pieradu pie tā, ka varu vingrot mājās, pie tam man ir virtuāla pasniedzēja, kas ar mani runā. Es joprojām izmantoju šos videokursus un sportoju mājās. Man ļoti patīk pastaigāties ar suni. Man laikam ir vismazākais suns Aizkrauklē, esmu jau pieradusi, ka ļoti daudzi cilvēki viņam pievērš uzmanību. Suni ielieku mašīnā un aizbraucu, piemēram, uz Kurzemi pastaigāt pa kādu dabas taku. Pastaigas atbrīvo prātu, ķermeni un saliek visas domas “pa plauktiņiem”.
Man patīk pētīt jaunākos zinātniskos rakstus savā darba jomā. Ziemā mans vaļasprieks ir kalnu slēpošana vai snovbords. Kad būs labāki laiki, ar draugiem dosimies slēpot uz kalniem ārpus Latvijas. Te kalni salīdzinoši mazi, kad esi tos apguvis, gribas kaut ko vairāk.
— Kas šajos ekstrēmajos sporta veidos aizrauj?
— Ātrums un adrenalīns. Tās sajūtas, kas man ir vajadzīgas. Vingrojot man patīk sevi “izspiest” līdz pēdējam. Man arī ļoti patīk braukt ar mašīnu, ļoti gribētos pamācīties braukt ekstrēmākā līmenī.
— Kas šobrīd ir jūsu lielais sapnis?
— Man ir daudzi mazie sapņi, kas jāpiepilda. Profesionālajā jomā sertifikāts, par ko jau stāstīju, gūt pieredzi, pārliecību par sevi. Tagad es strādāju ļoti plašā profilā, taču gribētu pievērsties vienam kaut kam konkrētākam. Un vēl — es gribētu uzcelt sev māju un nodibināt foršu ģimeni. Es ļoti vēlos to sasniegt.
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1996. gada 20. martā Rīgā.
◆ Beigusi Aizkraukles novada ģimnāziju, Aizkraukles Mūzikas skolas kora klasi, Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu un Rīgas Stradiņa universitāti.
◆ Strādā par audiologopēdi Aizkraukles medicīnas centrā, bērnudārzā “Auseklītis”, Skrīveru dienas centrā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.
◆ Vaļasprieki — pilašu vingrošana, pastaigas ar suni, kalnu slēpošana un snovbords. Aizrautīga autobraucēja.
◆ Horoskopa zīme — Zivis.
