Eirovīzijas dziesmu festivālu klātienē Roterdamā, Nīderlandes otrajā lielākajā pilsētā, apmeklēja vairāk nekā 3 tūkstoši skatītāju. Lēmumu par skatītāju ielaišanu koncerthallē pieņēma vairāk nekā mēnesi pirms pasākuma. Latvijā valdība vien pagājušā nedēļā uzdrošinājās teikt — labi, 20 cilvēku grupa darbā drīkst būt vienā telpā, nelietot sejas aizsargmaskas un neturēties divus metrus viens no otra. Bet ar vienu būtisku noteikumu — visiem jābūt vakcinētiem pret “kovidu”. Ja kaut viens ir bez vakcīnas, maskas jālieto visiem. Man īsti nav saprotams, kāpēc vakcinētie tik ļoti baidās saslimt? Vakcīnas būtība taču ir garantija, tiesa, ne 100%, ka nesaslims. Tajā pašā laikā zināmi daudzi gadījumi, ka tieši no vakcīnas cilvēks nejūtas labi vai pat nomirst. Atceros, ka pirms kāda laika runāja par tā sauktās pūļa imunitātes sasniegšanu — kad vakcinēti būtu 70% no visiem iedzīvotājiem. To aprīlī uzsvēra arī Eiropas Komisijas speciālisti un prognozē, ka šādu situāciju Eiropa varētu sasniegt jūnija beigās. Pūļa imunitātes pieļaušana liecina, ka visi iedzīvotāji nebūs sapotēti. Tad kāda jēga šobrīd noteikt kaut kādus starpnoteikumus par to, ka brīvi tikties var tikai vakcinētie? Turklāt diskriminējot tos, kuri nevakcinējas. Tas man atgādina stāstus no padomju laika armijas dzīves, kad viena “nogrēkojušā” dēļ cieta pārējie.
Šajā mēnesī bieži man jautā — vai vakcinēsies? Uz to atbildu — esmu izslimojis un, pirms pieņemt lēmumu par vakcinēšanos, vispirms veikšu antivielu testu. Turklāt, iespējams, divas reizes — divās savā starpā nesaistītās laboratorijās.
Pēdējos gadu desmitos pasaule pārņemta ar klimata glābšanas ideju. Arvien vairāk naudas atvēl veco daudzstāvu māju siltināšanai, lai, tā teikt, mazāk enerģijas tērētu dzīvokļu apsildei, līdz ar to radot mazāk izmešu, netērējot fosilo kurināmo resursus. Šajā saistībā man iepatikās Eiropas Komisijas rosinājums iesaistīt arhitektus, māksliniekus un plašāku sabiedrību ar cerību radīt jaunu arhitektūras kustību — Eiropas “Bauhaus”. Kustības būtība ir — apvienot funkcionalitāti ar estētisku baudījumu. Protams, Latvijā lielākā daļa vienmēr ir pret Eiropas idejām, tāpēc jau laikus gribu iesmiet un piedāvāt sabiedrībai izstrādāt savus dizaina variantus, piemēram, izmantot latvju rakstus vai veidot deviņstāvu ēkas kā tradicionāli latvisko vērtību — guļbūvi, vai “ietērpt” renovēto ēku stilizētā, katram novadam atbilstošā tautastērpā. Ja nopietni, tad sen domāju par to, cik mūsdienu arhitektūra kļuvusi nekāda — kantaina, neizteiksmīga, gluži tāda pati kā cilvēki ielās. Tajā pašā laikā mums patīk pastaigāties Rīgā, Alberta ielā, aizbraukt uz Rundāles pili vai pamielot acis ar kaut ko citu — vēsturiski skaistu. Mani kā ienācēju Aizkrauklē daudzus gadus šausmināja dīvainā ideja visur izmantot trijstūri — uzzīmēt uz fasādes, ieklāt bruģa rakstā gājēju celiņā. Labi, ka kokus vēl necērp kā Jaungada eglītes.
Iespējams, ka vakcīnu troksnī garām paslīdējis “Latvijas valsts ceļu” teiktais par vidējā ātruma kontroles sistēmas Latvijā ieviešanu 16 valsts autoceļu posmos. Šāda dubultā radaru sistēma bija reiz novietota uz tā sauktās Maskavas šosejas, bet pērn pavasarī to atslēdza — neesot finansiāli izdevīga. Toreiz Valsts policijas priekšnieks bija ģenerālis Ints Ķuzis. Viņš teica, ka pirms radaru uzstādīšanas uz šī ceļa bija satiksmes negadījumi, bet sistēmas darbības laikā nebija neviena. Savukārt pēc radara darbības izbeigšanas atkal fiksēti negadījumi, par laimi, bez letālām sekām. Starp autoceļu posmiem, kuros paredzēts ieviest vidējā ātruma kontroles sistēmu, ir arī autoceļa Rīga—Daugavpils (A6) posms no 102,2. līdz 116,1. kilometram jeb no Kokneses līdz Pļaviņām. Kā ikdienas autobraucējs noteikti atbalstu šāda veida šoferu ierobežošanu, jo tieši šajā nebūt ne taisnajā un drošākajā no satiksmes viedokļa posmā apdzīšana, līdz ar to ātruma pārsniegšana, notiek bieži. Saistībā ar šo gan iedomājos arī par pretējo. Piemēram, Aizkrauklē satiksme ir tik lēna, ka tā vien šķiet, ka, kājām ejot, galamērķī nokļūtu ātrāk. Saprotu, ka tā ir pilsētas specifika, šeit braucēji pārsvarā ir cilvēki pensijas vecumā. Stereotipiski — garu reakcijas laiku, mazāk uzmanīgi. Tradicionāli gribas piesaukt ārzemju pieredzi un kādu gadījumu, kad sēdēju līdzās 80+ gadu vecam ārzemju latvietim, kurš savā mazajā braucamrīkā pa šoseju traucās ar 120 km/h un vēl ātrāk. Patiesībā ne jau vecums ir nelaime, bet mentālais stāvoklis un sabiedrības spiediens — vecs, tātad teju nekam nederīgs.
Par sabiedrības spiedienu un nespēju sadarboties aizdomājos, skatoties Eirovīzijas pusfinālu, konkrēti Samantas Tīnas priekšnesumu. Nezinu, kas tā par komandu, kas veidoja videografiku, bet tā, visticamāk, nebija tikusies un konsultējusies ar tiem, kas savukārt gatavoja Samantas tērpu. Citu valstu priekšnesumos fons jeb videografika papildināja un patīkami spēlēja ar mākslinieka apģērbu, dziesmas noskaņu. Latviešu gadījumā tā vien šķiet, ka atkal “ieslēdzās” slimīgā tieksme būt vislabākajam, nespēja strādāt komandā vienota mērķa sasniegšanai. Samantas tumši zaļā kleita burtiski izkusa, pazuda uz agresīvā, krāšņi raibā videofona. Cik zināms, tad starp visiem šī pusfināla dalībniekiem Samanta un viņas dziesma ierindojās pēdējā vietā. Vēl nezinot to, bet, zinot, ka dziesma nav kvalificējusies finālam, domāju — kāpēc mums nekad neiet? Kāpēc vienmēr paliekam teju pēdējie? Mana atbilde ir — sabiedrības aizspriedumu, nespējas būt mūsdienīgiem dēļ. Mēs joprojām velkamies pārējās Eiropas astē, un tas neattiecas uz finansiālo jautājumu. Mēs esam līdz riebumam nacionāli noskaņoti, un brīnos, kā vēl nav pieņemts kāds klaji rasistisks likums, kā tas noticis, piemēram, Polijā.
Par to, ka sabiedrībā kopumā kaut kas nogājis greizi, liecina kaut vai Valsts kontroles konstatētais — no piecu gadu laikā Salaspils kodolreaktora likvidēšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem 9,6 miljonu eiro apmērā tiešajiem kodolreaktora likvidācijas pasākumiem ir izmantoti vien 16,5 tūkstoši eiro. Tā pagājušajā nedēļā preses konferencē stāstīja valsts kontrolieris Rolands Irklis. Kur palikusi pārējā nauda? Dīvainā kārtā tā nonākusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iekšējiem pasākumiem — ārzemju filmu uzņemšanai Latvijā, reemigrācijas pasākumu koordinatoru finansēšanai, kompensācijām par migrējošo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem lauksaimniekiem un kompensācijām par postījumiem dabas aizsardzības teritorijās. Kā vienam mērķim paredzētie miljoni varēja nonākt pilnīgi pretējā vietā? Negodprātība? Savējo atbalstīšana? Naudaskāre? Vai varbūt vienkārši dabiska cilvēciska īpašība — stulbums?
