Agrāk, ja man bija kādi plāni, tad es tos realizēju, tagad rītos mani plāni pat pārsniedz Napoleona plānus, bet nezin kāpēc vienmēr esmu zaudētājas lomā. Napoleons karoja ar cilvēkiem, es karoju ar savu skapi. Tagad pat — izlasījusi, ka viens no depresīva noskaņojuma iemesliem var būt arī nesakārtota vide, no rīta kareivīgi noskaņota ar lozungu “šodien vai nekad” nolēmu beidzot māju atbrīvot no visa liekā un dzīvot pēc minimālisma programmas, kas nozīmē atstāt patiešām pašu nepieciešamāko. Izveidoju divas kaudzes: vienu — miskastei, otru — lauku radiniecei. Kā katru gadu, pārsteigums gaidīja Indriķa zeķu kastē — nudien izskatījās, ka uz vispasaules simpoziju ieradušies pārstāvji no desmit zeķu pāriem. Nesaprotu, kā tas var būt, ka ir tikai viena zeķe, veikalā taču nopirku divas! Nemetīšu tās ārā, gan kaut kur atradīsies otrā. Nezinu, vai arheologiem ir tik daudz pārsteigumu, cik es atrodu savā drēbju skapī pāris stundu laikā. Ar žēlu skatienu kārtējo reizi noskatos uz drēbēm ar zīmolu “Kad notievēšu”. Tām vēl jāpaciešas. Viss rezultējās ar to, ka mana minimālisma programma palika maksimālisma līmenī. Bet no viena vecā gultas pārvalka tomēr atbrīvojos. Bet varbūt man nav ko uztraukties, jo lielas lietas sākas ar mazumu.
