Īstie sēņotāji jau sen izskraidījuši mežu mežus, meklēdami pavasara sēnes, bet pļaviņietis Pētera kungs smej, ka viņam sēnes pašas atnāk uz mājām. Tikai nav zināms, kā to sporas nokļuvušas sētā — kāds putniņš atnesis vai vējš.
Maija sākumā pie akas bija izlīduši četri lāčpurni — divi auga atstatus viens no otra, divi bija saauguši kopā, tā teikt, dvīņi. Pļaviņietis gan tos katlā neliks, lai aug un priecē dārza saimnieku. Viņš cer, ka nākamajā gadā te būs jau vesela kolekcija.
Uzziņa
Lāčpurni ir samērā agri pavasarī augošas asku sēnes ar šūnveidīgi krokotām brūnganām cepurītēm un bālganiem kātiņiem, visi — droši ēdami! Tautā bieži lietotais nosaukums “murķeļi” patiesībā būtu attiecināms tieši uz lāčpurniem (vāciski “Morchel”), nevis uz bisītēm (vāciski “Lorchel”).