Īstenojas tas, ko paredzējām iepriekš — ar Covid-19 nāksies sadzīvot, tāpēc arvien vairāk pārskatītas iespējas dzīvei ārkārtējās situācijas apstākļos. Vadlīnijas turpmākajai darbībai top daudzās jomās, jo skaidrs, ka mūžīgi nevarēs dzīvot ne bez darba, ne izglītības un atpūtas iespējām.
Kultūras ministrija strādā pie jautājuma kultūrvietu, muzeju un bibliotēku darbības atsākšanai, kad epidemioloģiskie rādītāji to atkal atļaus. Lai dotos uz muzeju telpās, šim rādītājam gan jānokrītas līdz 320 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem 14 dienās, savukārt muzeju āra ekspozīcijas aizvien ir atvērtas un apmeklētāji var tās apskatīt.
Kā strādāt šajos ārkārtas apstākļos, izmēģināja Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas lepni bija nosaukts par pilotprojektu. Kāpēc šāda darbības forma nebija iespējama arī citiem muzejiem vai izstāžu zālēm kultūras namos, grūti spriest, jo daudzviet apmeklētāju skaits ir krietni mazāks nekā šajā muzejā. To būtiski nevarētu ietekmēt cilvēku vēlme meklēt izklaides iespējas visā Latvijā, un grūti iedomāties, ka visi tagad pēkšņi dosies apmeklēt muzeju kādā no novadiem, veidojot pamatīgu pūli. Tā vietā lēmumu pieņēmēji visu pielīdzina Rīgai, lai gan situācija reģionos krasi atšķiras. Tas ir līdzīgi kā ar skolām — vienā novadā situācija ir mierīgāka, un, izvērtējot to, pieņem lēmumu. Sargājoties no viena, diemžēl saskaramies ar citām negācijām.
Neviens lēmums gan diemžēl mums nav tik pārdomāts, lai nesaceltu sašutumu vētru. Tāpēc nebrīnīšos, ja lēmums par vēl kādu durvju atvēršanu atkal būs “apkārts” ar neizprotamiem ierobežojumiem. Cerība gan, ka muzejus vai izstāžu zāles nedalīs pēc kaut kādiem kritērijiem. Līdzīgi kā tas bija ar tirdzniecību un tagad ar āra terasēm kafejnīcās — ko drīkst pirkt, var vai nevar tirgot alkoholu. Labi, ka valdība neķeras pie ēdienkartes pārskatīšanas un neaizliedz pasūtīt un uz vietas āra terasē nobaudīt konkrētus ēdienus, piemēram, karbonādi — nē, zupu — jā.
Pandēmija mums visiem kaut ko iemācījusi, arī mainīt paradumus, un daudz kas sakārtojas pats par sevi. Esam iemācījušies plānot katru iziešanu ārpus mājas un uz veikalu nedoties tāpat vien, lai pastāvētu rindā. Turklāt drošības pasākumi paši par sevi ir ierobežojumi, lai nevajadzētu ieviest vēl kādu.
