Mani laikam skārusi pirmsvēlēšanu depresija. Jūtos kā veca īgņa, kurai plecos smags pārdomu krusts, jo nopietni gatavojos vēlēšanām. Dienas lielāko daļu pavadu sociālajos tīklos un īpašu uzmanību pievēršu deputātu kandidātiem. Mana sirds ļimst no tā, ko redzu. Tikai tagad es tā īsti varu ieskatīties viņu dvēselēs. Kādi dabas bērni viņos mīt! Kā viņi jūsmo par norisēm dabā! Kādas skaistas domas izauklētas viņu galvās! Un es saprotu: jā, viņi ir īstie, taču ne visi vienā sarakstā. Tagad tiec nu gudrs — kurš no tiem desmit sarakstiem būs labākais? Atbildes meklēju arī tautas garamantās, kas gadu simtiem izauklētas sakāmvārdos un parunās. Varbūt paļauties teicienam — klusie ūdeņi tie dziļākie — un balsot par pavisam nezināmu sarakstu? Bet varbūt tomēr labāk zināma nelaime nekā nezināma laime, jo, no lāča mūkot, var vilkam uzskriet? Tā nu es kā sērdiene mokos pārdomās. Bet vēl jau vairāk nekā mēnesis laika. Gan tikšu gudra par labāko sarakstu.
