“Šito postu! Šovasar novadniekus kodīs odi, čūskas un dunduri, bet telītes slikti barosies. Par ko mums tāda sodība?” svētku rītā bēdājās Trīne.
“Kur tu rāvi tādas gudrības?” bija neizpratnē Frīdis.
“No mēness esi nokritis, vai? Gadu simteņos latvieši Lielajā dienā šūpojās, lai visādi mošķi nekostu. Kur izšūpoties šodien? Meklējot šūpoles, izstaigāju visu novada centru, bet rezultāta nav. Kur solītās šūpoles? Kariņš taču skaidri teica: “Šūposimies!” Vai runasvīri nezināja, ka šogad arī būs Lieldienas? Uz orientāciju zaudējušā zaķa muguras nevar šūpoties,” nerimās Trīne.
“Tagad visas neizdarības noraksta uz sikspārņu vīrusa rēķina. Varbūt šūpoles uzkārs vēlēšanu dienā?!” ironizēja Frīdis.
“Nekaitini mani! Tās ir vajadzīgas šodien, lai izšūpotos pati un izšūpotu savu četrkājaino skaistuli. Vēlēšanu dienā mīksto krēslu tīkotāji paši jutīsies kā šūpolēs, cerot, ka tās viņus uzmetīs saraksta augšgalā,” sprieda Trīne.
“Jā, viņu liktenis nav apskaužams. Pastāvīgi jāseko, kura partija ir topā, lai tai varētu glaimot un pievienoties. Skat, dažs ir runājis visas tautas vārdā, citu brīdi sludinājis demokrātiju un vienotību, koķetējis ar zemes kopējiem, citreiz pamodušās nacionālās piederības jūtas… Katrās vēlēšanās jauna partija. Lai tikai ļautiņi notic pasakām,” skepsi pauda Frīdis.
“Kāda partija vajadzīga, lai ierīkotu šūpoles un veicinātu novada attīstību? Nekāda!” bija kategoriska Trīne.
