(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 30. marta numurā.)
Jāni Veseli pazinu personīgi diezgan labi jau Rīgā, bet rakstnieka garīgā mākslinieka personība un lielums man atklājās vienīgi trimdā, kad biju izlasījusi gandrīz visu, ko Veselis bija rakstījis. Jo Veselis ir ne tikai mākslinieks — rakstnieks, bet arī domātājs. Savu dzīvesziņu, pasaules skatījumu un uzskatu viņš ir iedzīvinājis paša radītos tēlos un cilvēku raksturos.
Kad un kur pirmo reizi ar Veseli iepazinos, īsti neatceros… Veselis parasti bija tērpies pelēkos vai brūnos vadmalas svārkos. Kad bija pieslējies dievturu kustībai, nēsāja arī latvisko prievīti kaklasaites vietā. Vidēji samērīga auguma, gaišiem, pāri pierei rūpīgi un gludi sasukātiem matiem, klusu, apvaldītu kustībās, tādu atceros allaž sastapusi Veseli gan pie Ilonas Leimanes, gan Švarca kafejnīcā, gan citur literātu sanāksmēs Rīgā…”
Liek domāt līdzi
Jāņa Veseļa darbi kļūst interesanti, kad tos lasa un domā. Viņa literārais mantojums nav izklaides literatūra. J. Veselis, lasītājam stāstot par sabiedrībā vai tuvākā apkaimē zināmiem cilvēkiem, notikumiem, tomēr liek domāt līdzi, pārdomāt, izprast, redzēt citā skatījumā it kā pašsaprotamas lietas. Iesākto J. Veseļa darbu nevar nolikt plauktā un aizmirst neizlasītu. Tas lasītāju “nelaiž vaļā”. Rakstnieks lasītāju vienā stāstā spēj aizvest gadu tūkstošu senā pagātnē un likt stāsta varoņiem, kas viņa laikabiedri — literāti, dzejnieki, mākslinieki —, ieskatīties vismaz 100 gadu tālā nākotnē (piemēram, stāsts “Rēgi un cilvēki”). Turklāt vienlaikus autors stāsta darbību sasaista ar valsts neseno vēsturi — ir pagājuši tikai pieci gadi, kopš Latvija izgājusi no Pirmā pasaules kara šausmām, bet viņš jau garā skata Otro pasaules karu un pasauli ar ieroču un tehnoloģiju attīstību gandrīz līdz mūsdienām.
Nepelnīti aizmirsts
Jānis Veselis no dzimtenes šķirts bija gandrīz 18 gadu, tai skaitā 12 trimdas gadus rakstnieks pavadīja mītnes zemē Amerikā. Rakstnieka mūža atdusas vieta tālajā Kalamazū pilsētā Riversaidas jeb Upmalas kapsētā. Pilskalnes pagastā par rakstnieku atgādina viņa piemiņas akmens pie “Āniņiem”.
Mūsdienu, t. i., 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma paaudzēs daudziem Latvijas ļaudīm rakstnieka neretieša Jāņa Veseļa vārds pasvešs, aizmirsts, nezināms. Pēckara Latvijā Jānis Veselis bija aizliegto rakstnieku sarakstā, viņa darbi no bibliotēkām bija izņemti. Iemesls Veseļa darbu aizliegšanai — viņa sabiedriskā un literārā darbība Latvijas brīvvalsts laikā, kā arī rakstnieka atrašanās Rietumu trimdā. Pievienojos trimdas latviešu, Jāņa Veseļa līdzgaitnieku, savulaik izteiktajai atziņai, ka pie tā daļēji vainīgi esam mēs paši, jo necildinām dižgarus. Bet varbūt vēl nebija pienācis viņa laiks?
Pastāv ticējums, ka Mūžībā aizgājušie cilvēki dzīvo starp ļaudīm uz Zemes, pat klāt nebūdami. Šķitums vai īstenība, taču manā uztverē viņi — iepriekšējo paaudžu ļaudis un to darbi — dzīvo tik ilgi, kamēr mēs no paaudzes paaudzē tos godinām un daudzinādami ceļam godā aizgājušo paaudžu veikumu. Rakstnieka klātbūtne jūtama viņa radītajās teiksmās, romānos, stāstos, dzejā. Jānis Veselis pie mums palicis ar mājvārdiem, vietvārdiem, kurus iemūžinājis savos darbos. Tā viņš atstājis vēstījumu savai, mūsu un nākamajām paaudzēm par Neretu, Neretas novadu, Sēliju, Latviju.
Pieminēs novadnieku
Mūžībā Jānis Veselis pēkšņi un negaidīti aizgāja 1962. gada 18. maijā, Jānis Jaunsudrabiņš — tā paša gada augustā. Viņi tā arī nepaspēja atkal skatīt savu dzimteni. Taču abu ražīgo Sēlijas rakstnieku darbi dzīvo joprojām. Muzeji pagaidām apmeklētājiem slēgti. Tie veido ekspozīcijas, izstādes, apskatus brīvā dabā, muzeja logos vai sociālajos tīklos. Šādi katram iespēja apmeklēt muzeju, apskatīt virtuāli vai atpūsties svaigā gaisā un priecāties par āra ekspozīcijās redzamo.
Skumja vēsts neretiešus sasniedza marta nogalē: Jāņa Veseļa dēls Agnis (dzimis 1936. gada 18. oktobrī) pēc smagas slimības 2020. gada beigās aizgājis mūžībā. Agnis Veselis rosināja godināt tēva piemiņu, pie “Āniņiem” uzstādot piemiņas akmeni rakstniekam. Agnis kopā ar radiem vienmēr apmeklēja rakstniekam Jānim Veselim veltītos pasākumus Gricgalē, Neretā. Viņš kopā ar radiem līdzdarbojās materiālu vākšanā, apkopošanā, faktu precizēšanā, kad Lūcija Ķuzāne veidoja autobiogrāfisko darbu par Jāni Veseli “Saules koka meklētājs”. Agnis ļoti gaidījis gadumiju, jo šis ir tēva un dēla jubilejas gads. Paredzējis, ka Neretā notiks rakstnieka piemiņas pasākums, uz kuru ar tuvinieku atbalstu dotos arī viņš. Agnis kā vecākais bērns atcerējās tēva atvadīšanos no savējiem pirms došanās bēgļa gaitās. Toreiz Agnis tēvu redzēja pēdējo reizi. Dzīvē viņi tā arī nekad nesatikās. Nu tēva un dēla dvēseles satikušās debesīs. Līdzjūtība Agņa Veseļa tuviniekiem.
***
Fotogrāfijas ir gan no Agņa Veseļa ģimenes albuma, gan autores, gan pārfotografētas no Jāņa Veseļa grāmatas “Atmiņas un apceres”, gan pārfotografētas no Lūcijas Ķuzānes grāmatas par Jāni Veseli “Saules koka meklētājs”, kā arī Daiņa Ormaņa foto.
