Pareizi vien ir — viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala. Pērn Lieldienās bija tikšanās ierobežojumi, un šogad ir tāpat. Bet tas taču nenozīmē, ka es netaisos svētkus svinēt. Man ir izstrādāts Lieldienu plāns. Pirmo punktu jau izpildīju — nopirku 20 olas. Indriķis brīnās, kāpēc tik daudz, bet viņš jau nezina plāna otro punktu, kas ir dalīšanās ar draugiem. Es, protams, ievērošu visus noteikumus — savām draudzenēm jau esmu paziņojusi laiku, kad viņām jāiet garām maniem logiem un es viņām izmetīšu olas. Olu krāsošanai man jau viss sagatavots — mežā sūniņas lasīju, sīpolu mizas sakrāju, vecās zaptes sagatavoju. Tā teikt, viss no dabas, jo esam jau tajā vecumā, kad jālabo vēderprieku kļūdas. Lai mums ar Indriķi būtu jautrāki svētki, nopirku zaķa ausis. Ar tām abi rotāsimies Lieldienu rītā. Ārā, protams, ar tām neiesim, neesam jau veci muļķi ar putniem galvā. Tikai pa istabu, vajag taču kādu svētku akcentiņu. Man svētki patīk, jo pelēki dzīvot jau nav liela māka.
