Pirms gada domāju, pat cerēju, ka vīruss mūs, Latvijā dzīvojošos, saliedēs. Kļūsim vienoti cīņā pret kopīgu ienaidnieku. Tā, kā fantastikas filmās visas pasaules valstis sakopo spēkus cīņā ar ļaunajiem citplanētiešiem, kuru mērķis ir iznīcināt cilvēkus vai pat visu planētu. Filmas lielākoties beidzas laimīgi. Pēdējā brīdī, kad, šķiet, zudīs pēdējā cerība, ienaidnieks tomēr tiek uzvarēts. Šonedēļ klausījos interviju ar rakstnieci un tulkotāju Annu Žīguri, un sarunā starp daudziem jautājumiem pieskārās arī šai — sabiedrības saliedētības neesamībai. Mēs, tajā skaitā es, nogurstam no ierobežojumiem, no dzīves ārkārtējā situācijā, un nav tā, ka sāktu tai adaptēties, pielāgoties. Laikam tāpēc, ka šādi apstākļi — nemitīgas bailes, mēnešiem ilga distancēšanās vienam no otra, bēgšana no neredzama ienaidnieka — nav situācija, kas būtu cilvēka būtībai dabiska. Gada griezumā redzams, ka saliedētības vietā sabiedrība sadalījusies kā savstarpēji naidīgās ciltīs. Liberāli domājoši, pie kuriem pieskaitu sevi, konservatīvie, kas tā vien šķiet, vairāk skatās atpakaļ dzīvē nekā nākotnē. Vēl kādi atbalsta Krievijas prezidenta retoriku. Lielā haosa laiks — tā apzīmētu šo periodu no pagājušā pavasara līdz šim brīdim. Kā būs rīt? Kultūras ministrs Nauris Puntulis nesen teica: sunim esam pārkāpuši, palikusi vien aste. Lai arī pašlaik nejūtu pamatu optimismam, tādi izteikumi no varasvīra raida mazu cerību stariņu, kas pakliedē pandēmijas tumsu. Lieldienām vakar uzrunātie dažādu konfesiju mācītāji teic — ieklausies sevī, šie ir personīgi svētki, jāskatās uz pasauli ar jaunu perspektīvu. Lai cik smacējoši pašlaik būtu, skaidrs, ka šie ārkārtas apstākļi reiz beigsies. Dzīve tā iekārtota. Lieldienas ar gaismas atgriešanos dabā varētu būt tā robeža, aiz kuras mēs brīnumainā kārtā katrs sevī sajūtam dzimstam lielu, neaptveramu prieku. Domām ir liels spēks.
