Esmu audzinātāja divās pirmsskolas izglītības iestādes “Zīlīte” grupiņās. Aizvadītajā nedēļā viena kolēģe bija atvaļinājumā, tādēļ strādāju visu nedēļu sagatavošanas grupā “Ozoliņš”. Darba apjoms ir liels. Bērnudārzā katra diena ir radoša, rosības netrūka un laiks paskrēja nemanot.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību vest bērnus uz pirmsskolu klātienē, un, ja vien tas ir iespējams, to tomēr nedarīt. Apmeklējums šogad ir ļoti labs. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem šajā laika posmā grupiņas ir pilnākas. Daudz bērnu ir arī mazākajās grupiņās, kurās adaptācijas periodā bērni vairāk slimo. Manā grupiņā dažus bērnus skāris “pavasara sveiciens” — kādam iesnas vai kāds cits bacilis pieķēries. Pati esmu mamma, tādēļ saprotu, ka LIZDA aicinājumu vecāki izvērtē. Ja darba apstākļi atļauj, tad palikt ar bērniem mājās ir atbalstāmi. Vecāki var sazināties ar skolotājām un noskaidrot tematu un vielu, ko apgūst dārziņā, un patstāvīgi darboties mājās. Izvērtējot situāciju un vecākam esot atbildīgam, ir iespējams saglabāt drošību un neiekavēt apgūstamo vielu. Saprotams, daudziem vecākiem darba specifika neļauj apvienot kvalitatīvu strādāšanu no mājām, paralēli gādājot par bērnudārznieka interesēm.
Daudzi bērnudārza darbinieki jau dalījās pārdomās par Izglītības un zinātnes ministrijas piešķirtajām piemaksām. Arī manas domas dalās. Protams, liels paldies par to pašu! No zila gaisa nekas nekrīt, tomēr pārdomas raisa piemaksas veids. Kādēļ atbalsts, ko darbiniekiem piešķīra, nevarēja visiem būt vienāds? Manuprāt, šis lēmums nebija līdz galam pārdomāts. Ir daudz cilvēku, kas strādā riska apstākļos, arī viņi būtu pelnījuši atbalstu. Valdības līmenī piemaksas skanēja skaisti — valdība mūs atbalsta, izmaksās piemaksas. Rezultātā radās domstarpības un neskaidrības, kas aizēnoja labo žestu. Piemaksas, prēmijas un citu veidu finansiālais atbalsts šobrīd ir tāda kā atpirkšanās. Sāku domāt, ka pareizāk būtu bijis mēnesi “iepauzēt”, lai ātrāk atgrieztos ierastajā ikdienā. Šobrīd redzam mētāšanos ar ierobežojumiem un atkāpēm no tiem. Galarezultātā jūtama progresa nav, lēkājam no viena grāvja otrā. Naudas kompensācijas maz ko līdz. Cilvēki ir psiholoģiski noguruši. Pašreizējie mainīgie ierobežojumi nav devuši cerētos rezultātus, varbūt “stopkrāna noraušana” būtu bijusi praktiskāka, nevis šāda ilgtermiņa mīņāšanās.
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska paziņoja, ka mācības skolā šajā mācību gadā vairs neatsāksies. Pēc sarunām ar paziņām, kam ir skolas vecuma bērni, saprotu, ka viegli nav. Bērnudārzā strādājot ar bērniem, ņemam vērā katra individuālo raksturu un citas iezīmes, ko, strādājot attālināti, ir grūti realizēt. Skolotāji ir noslogoti, caur viedierīcēm komunicējot un nododot elementārāko. Skola ir atbildība, bērnam jābūt patstāvīgam, kas mājas apstākļos nav viegli. Īpaši pirmklasniekiem, kas tā arī nepaguva saprast, kas tad īsti ir skola. Liela patstāvība, kad pašam jācenšas tikt galā un izprast skolā uzdoto, īpaši sākumskolēniem, ir grūti ne tikai burtiski, bet tas ir arī emocionāls un psiholoģisks slogs. Tikpat grūts šis laiks ir vecākiem. Daļa skolēnu mēģina uzdoto izprast paši, citiem nepieciešama palīdzība, kas vairumā gadījumu gulstas uz vecāku pleciem. Lielais jautājums — kādas sekas būs pašreizējam mācību modelim?
Šogad reorganizācija plānota vismaz 11 skolās, bet vēl piecas skolas tiks likvidētas. Mūspuses izglītības iestādes nav šajā sarakstā, bet, zinot vēsturisko skolu likteni Jaunjelgavas novadā, reizēm bažīgi raugos uz Seces pamatskolu. Šajā skolā mācījos, ar ģimeni dzīvojam Secē, un skola ir viena no svarīgākajām pagasta dzīslām. Ar to saistās daudz skaistu atmiņu, pēdējos gados tā ir atjaunota un labi aprūpēta, diemžēl bērnu skaits samazinās. Šobrīd sliktām domām nav pamata, bet, kā būs nākotnē, to grūti spriest. Novērojumi liecina, ka cilvēki aizvien vairāk izvēlas un meklē iespējas dzīvot lauku reģionos. Seces pagasts ir sakopta vieta. Nākotnē jāraugās ar cerību. Meita apmeklē Aizkraukles bērnudārzu. Tā kā man te ir darbs, tad šis bija izdevīgākais risinājums.
Turpinās sabiedrības vakcinēšana pret Covid-19. Pagaidām vakcinēties neplānoju, mani attur bailes. Visas Covid-19 vakcīnas ir jaunas, ilgtermiņā nav sevi pierādījušas. Mans organisms reaģē uz gripas potēm, sekas ir augsta temperatūra. Gribu nogaidīt un pavērot vakcīnu efektivitāti — kā cilvēki, kas šogad būs saņēmuši vakcīnu, jutīsies pēc gada, vai tā ietekmēs slimošanas rādītājus, vai tā tiešām palīdz. Tāpat attur informācija par vīrusa jaunajiem paveidiem, pret kuriem izstrādātās vakcīnas esot neefektīvas. Informācijas šobrīd ir ļoti daudz, un tā ir neviennozīmīga. Mums jāuzticas zinātniekiem un mediķiem, bet arī šo profesijas pārstāvju vidū nav vienprātības. Es nesaku, ka nevajag vakcinēties, tomēr pati nejūtu pārliecību, lai šobrīd spertu šo soli.
Martā ģimenes ar bērniem saņems valdības atbalstīto pabalstu. Protams, priecājos par atbalstu, bet šaubos, ka šāds modelis kopumā mazinās krīzes situāciju valstī. Tas ir kā mazs dūriens lielam ielāpam. Nauda šajā gadījumā “neaizlāpīs” notiekošo. Dzīvojam pandēmijas ēnā, nekā cita nav. Cilvēki ir nomākti, emocionāli paguruši. Nekāda nauda neatsvērs to, kas ir zaudēts. Šobrīd viss grozās par un ap vienu tematu — pandēmija. Kā teica mana vecmamma, ieslēdzot televizoru, kļūst slikti, šķiet, ka “kovids” piemetas no televīzijas skatīšanās vien! Iestājies tāds kā kara stāvoklis, cilvēki cīnās ar nomāktību un apstākļiem.
Aizvadītajā nedēļā dabā sākās pavasaris. Bērnudārzā šajā laikā darāmā netrūkst. Jāsakārto dokumentācija, grupiņās turpināsies vielas apgūšana. Ir nedaudz skumji, jo mācību gada beigās būs jāatvadās no iemīļotajiem bērniem. Pavasarī ar bērniem stādām, sējam un vērojam dabu. Šis laiks nāk ar cerību, ka saule un siltums atnesīs mierīgu laiku. Tā kā bija agrāk, nebūs nekad. Ceru, ka pavasaris atplauks visā krāšņumā, cilvēki uzziedēs un ikdiena kaut nedaudz atgriezīsies ierastajās sliedēs.
