Lasot japāņu rakstnieka Haruki Murakami triloģiju “1Q84”, mani aizrāva autora stils, domu lidojums, mistikas klātbūtne. Drīz vien manā grāmatu plauktā parādījās citi viņa darbi — “Kafka liedagā”, “Norvēģu koks”, “Vīrieši bez sievietēm”. Liels un patīkams bija mans pārsteigums, kad šogad grāmatu veikalā ieraudzīju jaunāko no Murakami darbiem — romānu “Nogalēt komandoru”. Tam ir divas daļas — “Idejas parādīšanās” un “Gaistošā metafora”. Nepieļāvu pat domu, ka varētu nopirkt tikai pirmo daļu. Turklāt konkrēti tajā grāmatnīcā abas daļas bija iesaiņotas kopā, dalīšana netika pieļauta.
Nezinu, vai tā ir romāna autora ideja, bet jau ar pirmajām lappusēm radās sajūta, ka stāsts ir arī par mani. Par radošā ceļa mērķa meklējumiem, par sevis šaustīšanu, attiecībām, bēgšanu no pelēkās ikdienas. Murakami arī šajā darbā palicis pie sava rokraksta — stāstam attīstoties, tajā savijas arvien jauni, mistiski notikumi, kas lasītāju ievelk, notur intrigu, liek domāt, prātā jau apsverot notikumu tālāko gaitu. Neiztrūkstošas ir Murakami darbā atklātās seksa ainas, un tās bija iemesls, lai Honkogā šo grāmatu teju cenzētu jeb noteiktu lasītāja vecuma ierobežojumu — tikai no 18 gadiem. Grāmatu jaunākiem lasītājiem neizsniedza arī bibliotēkās, kā arī to izņēma no ikgadējā Honkongas grāmatu gadatirgus. Domāju, ka tiem, kas pazīstami ar citiem rakstnieka darbiem, šīs ainas nešķitīs dīvainas vai nevietā. Romāna pamatā ir mākslinieka satikšanās ar kādu noslēpumainu kaimiņu, kurš palūdz uzgleznot viņa portretu. Gleznas tapšanas procesā mākslinieks sastopas ar savādām zvanu skaņām, kādu mājas bēniņos noslēptu gleznu, kuru tās autors parakstījis ar vārdiem “Nogalēt komandoru”. Šie un daudzi citi notikumi, detaļas pamazām savijas vienā veselumā. Kā jau katrā augstvērtīgā romānā, arī šajā neiztiek bez neliela ieskata vēsturē, dažādu tautu kultūrā. Šajā darbā, piemēram, aprakstīts kāda cita japāņu rakstnieka, dzīvojoša 18. gadsimtā, darbs “Stāsts par pavasara lietu”. Viņa darbs iekļauts Japānas literatūras kanonu sarakstā. Starp citu, darbā aprakstīts cilvēku garīgās pilnveidošanās ceļš, cenšoties sasniegt augstāko apskaidrības stāvokli, sevi liekot ierakt zemē dzīvu. Tāpat Murakami romāna lasītājs iepazīsies ar japāņu stila glezniecības pamatiem.
Līdzīgi kā ar citiem Murakami darbiem, tos lasot, man negribas nonākt pie stāsta izskaņas, un šo brīdi attālinu, dienā izlasot pāris desmitu lappušu. Lieki teikt, ka, diendienā esot kopā ar stāsta varoņiem, pamazām kā saaugu ar viņiem, domām, pārdzīvojumiem. Kad aizvērta pēdējā lappuse, vēl ilgi nepamet sajūta, ka no manas dzīves aizgājuši kādi tuvi un ļoti pazīstami cilvēki.
