Kaut kur bērzu alejā
Ir stādīts mans bērzs palejā,
Pa purvaino taku no Baltās skolas.
Trīs gadi ar ievu un mežrožu smaržu,
Ģitāru un pirmās mīlestības garšu.
Esmu pateicīgs viņai,
brūnacei manai,
Ka ik reizi, kad pavasar’s zvana,
Man ir prieks, ka spēju
es sadzirdēt vēju,
Un to, kas ir Dieva dots,
novērtēju.
Kad jau Neretā Susēja
burbuļot sāk,
Brūnace atkal man atmiņās nāk.
Ak, varbūt tik straume palu ūdeņus nes!
Bet paldies…
Starptautiskajā diplomātijā ir pieņemts, ka arhīvus atver ne agrāk kā pēc 50 gadiem.
Tiem notikumiem un sajūtām, par ko es stāstīšu, ir bez piecām minūtēm 50. Taču liekas, ka viss bija pavisam nesen…
Mans Jānītis!
Pavisam nesen mierīgā un nedaudz skumjā klases audzinātāja skolotāja Strode, mazliet piešķiebusi galvu, raudzījās manās acīs no apakšas uz augšu:
— Jāni, nu ko tu atkal esi sastrādājis?!
Pavisam nesen mātišķā internāta audzinātāja skolotāja Burka gatavoja mums ar Frīdi ēst, lai mēs nobeiguma eksāmenu laikā nenomirstam badā, jo mācības citiem bija beigušās un skolas virtuve bija ciet. Kad 10 gadus pēc vidusskolas beigšanas pirmo reizi aizbraucu uz absolventu salidojumu, Burkas kundze jau bija skolas direktore un, mani ieraugot, skaļi iesaucās:
— Vai! Mans Jānītis atbraucis!
Cik spontāni un no sirds tas izskanēja! Daudzas manas delverības tā arī nenonāca līdz skolas direktora ausīm, par ko mani būtu izmetuši no skolas kā korķi. Viņa noslēpa arī manas dzērumā ar visām eņģēm izgāztās internāta durvis… Iepējams, ka mani glāba labās sekmes mācībās, jo vidusskolu beidzu ar četriem četriniekiem, pārējiem piecniekiem atestātā.
Liktenīgās pirmdienas
1. septembrī Neretas vidusskolā kāpju pa sānu trepēm uz augšu, turp, kur lapiņa uz sienas ar bultu norāda virzienu uz 9.b klasi. Izspraucos cauri meiteņu bariņam līdz otrajam stāvam, bet pašā kāpņu augšā viens mutīgs skuķēns, vasaras saulē iededzis, tādām lielām, zilām acīm, skaļā balsī sauc:
— Vai, meitenes, mums klasē viens blonds zēns arī būs!
Nu ir ķeza, nodomāju, vienas meitenes! Pēc Daudzeses skolas, kur mūsu klasē puikas bijā pārsvarā, sajutos tik neomulīgi. Tomēr nē! Izlauzies līdz kāpņu laukumiņam, es starp meitenēm ieraugu arī divus zēnus — Štālīti un Frīdi. To pašu Edvīnu Štālu, kurš 11. klasē, kad pirmdienās pirmā stunda bija angļu valoda, kuras Present Perfect un Past Continuous nenogurstoši, bet nesekmīgi mums centās iemācīt skolotāja Plūme, izdomāja ģeniālu metodi, kā izvairīties no divniekiem. Lieki teikt, ka, pēc sestdienas ballītēm atgriežoties Neretā, vairums skolnieku ne velna nebija mācījušies. Tad Edvīns tumsiņā neilgi pirms zvana uz stundu iesprauda kontaktligzdā katrā caurumiņā pa naglai un krustā uzmeta eglīšu rotājumus — sniedziņu. Atskanēja sauss paukšķis, un visā skolā pazuda elektrība. Kurā vietā viņš to darīja, man nav zināms, jo atrados klasē. Kad pienāca mana kārta “paukšķināt”, es to darīju lielajā zālē un tādējādi vēl paspēju iesprukt klasē pirms skolotājas atnākšanas. Kamēr sameklēja skolas saimnieku Jonānu, kamēr atrada vainu un salaboja, tikmēr jau stunda bija cauri.
Noslēpumainais raksturojums
Kā šodien redzu centīgo mieramiku Frīdi, ar kuru kopā vienā istabiņā dzīvojām internātā. To pašu Frīdi, ar kuru mēs vienīgie no klases iestājāmies augstskolā, — es RTU ekonomistos, bet Frīdis LVU “fizmatos”. Vēl manas pirmās skolas dienas pārsteigums bija tāds, ka mans šaha skolotājs Daudzesē Jānis Gunārs Bajinskis atkal bija priekšā… Neretas vidusskolas direktora amatā. Nevarētu teikt, ka mums abiem nākamie trīs gadi pagāja cieņā un mīlestībā, taču kāda gan var būt cieņa starp delveri, kurš to vien tik cenšas, kā dzīvot pēc saviem noteikumiem, un skolas direktoru, kuram pēc amata jāsauc visi pie kārtības. Kādas 10 cigarešu paciņas viņš man pa trim gadiem atņēma… Lai arī nezinu un nekad neuzzināšu, ko direktors rakstīja aizzīmogotajā raksturojumā, kuru iesniedzu augstskolā, taču ātri vien kļuvu par studentu grupas vecāko…
Sapnis par skolas ansambli
Neretas vidusskolā bija divas devītās klases. 9.a — vietējie, neretieši, kuri pārgāja no 8. klases, un 9.b — ienācēji no visiem apkārtējiem ciemiem starp Susēju un Daugavu. Pirmajās dienās mums izdalīja aptaujas lapas par skolā iespējamiem ārpusklases pulciņiem un nodarbībām. Es, protams, ievilku ķeksīti ailē, kas solīja dalību estrādes ansamblī. Izklausījās baigi lepni — estrādes ansamblis, nu gandrīz kā Raimonds Pauls! Vasarā vecākais no brāļiem Piļāniem — Leons — bija mani kopā ar savu jaunāko brāli Juri apgaismojis par bītliem, krīdensiem, cepelīniem un iemācījis ģitāras akordus un mūzikas teorijas pamatus. Neko nezināju, kas notiek un kāds ir rokenrola līmenis Neretā un vidusskolā tajā skaitā, taču, aizsteidzoties notikumiem priekšā, man jāsaka, ka tie paši čaļi, kuri spēlēja vidusskolas ansamblī, spēlēja arī balles Neretas kultūras namā. Atšķirība bija tikai repertuārā. Tos ārzemju grupu gabalus, kurus neļāva spēlēt “šķīstajā” vidusskolā, atļāva spēlēt “nešķīstajā” kultūras namā. Pēc pāris dienām mana neziņa izgaisa, un tās vietā mani pārņēma sajūsma, jo kādā jaukā septembra pēcpusdienā, izgājis pastaigāties no internāta uz saliņas pusi, es izdzirdu soloģitāru zāģējam caur atvērtajiem skolas trešā stāva logiem. Tās bija medussaldas skaņas manām ausīm! Turpmākajās dienās uzzināju, ka grupas līderis un soloģitārists ir 11.a klases skolnieks Māris Kārkle, visu meiteņu elks un skolas favorīts.
Sāk ar gammām
Pēc dažām dienām tiku izsaukts pie mūzikas skolotāja Arvīda Velmes uz muzikālās dzirdes un ritma izjūtas pārbaudi. Velme lika man nodziedāt ar klavierēm nospēlētas dažādas skaņu kombinācijas. Kad ar to biju ticis galā, viņš uz klavieru vāka izklaudzināja sinkopētus ritmus, kurus man tūlīt vajadzēja atkārtot. Vajadzēja atbildēt uz mūzikas teorijas jautājumiem par mažoriem, minoriem, diēziem un bemoliem, tercām un kvartām, līdz beidzot viņš teica:
— Mums ir vajadzīgs basģitārists. Basģitārai pamatā ir “mi” atslēga atšķirībā no “sol” pārējiem instrumentiem. Vai tu zini, kas tas ir?
— Nē, nezinu, — es pakratīju galvu.
— Vai tu gribēsi to iemācīties? Viegli tas nebūs…
Vai es gribēšu?! Es biju gatavs lēkt ar izpletni, lai tikai tuvotos iespējai spēlēt skolas ansamblī, taču savaldījos un pamāju ar galvu:
— Protams, skolotāj, es mācīšos, cik spēšu.
— Labi, tad sāksim ar gammām. Es tev iedošu mūzikas kabineta atslēgas vecajā skoliņā, kur tu pēc stundām varēsi trenēties ar īstu basģitāru. Katras nedēļas beigās tu man atspēlēsi apgūto un saņemsi jaunas nošu lapas.
Uztic ģitāru skaņošanu
Es pirmo reizi turu rokās īstu četrstīgu basģitāru — sudraboto čehu “Typhoon” ar četriem hromētiem tembru reģistriem. Nospiest basenes resnās stīgas nebija vienkārši, sevišķi ar mazo pirkstiņu. Mēnesi dzinis mani cauri visām gammām, Velme beidzot man iedeva pirmās nošu lapas ar dziesmām skolas estrādes ansamblim. Man bija dotas divas nedēļas laika trenēties. Estrādes ansamblis bija paplašinājums ritma grupai, kura spēlēja dejās. Paplašinājums tādā veidā, ka klāt nāca trompete, kuru sparīgi pūta Zālīšu Juris no paralēlās klases. Vēl papildinājumā bija elektriskās klavieres jeb, kā tās toreiz sauca, jonika un meiteņu vokālā grupa. Vārdu sakot, lielais sastāvs skolotāja Velmes vadībā gatavoja koncertprogrammu skolas svinīgiem sarīkojumiem, bet mazais sastāvs skolnieka Kārkles vadībā spēlēja dejas. Pirmājā mēģinājumā Kārkle mocījās, cenšoties soloģitāru — sarkano “Tornado” — noskaņot pēc trompetes, un Velme uzaicināja skaņošanu veikt man. Pavērojis un paklausījies, ko un kā es rīkojos, viņš teica:
— Turpmāk pirms mēģinājumiem visas ģitāras skaņos Kalējs.
Māris nosmīkņāja vien, taču laikam šī epizode radīja arī pozitīvu iespaidu, jo pēc pāris mēģinājumiem kopā lielajā sastāvā viņš uzaicināja mani pie sevis uz mājām “parunāt par dzīvi”. Saruna bija par to, ka līdzšinējais basģitārists Grabis nenākot uz mēģinājumiem, jo esot “nodzēries”, un ka, iespējams, es varētu viņu aizstāt. Sarunā piedalījās arī skolotāja Žilinska dēls, kurš jau studēja Rīgā. Nedaudz kopā uzspēlējām populāros ārzemju grupu “gabalus” ar akustiskajām ģitārām, un Māris iedeva man sarakstu ar dziesmām, kuras viņa grupa spēlē vai grasās spēlēt.
(Turpmāk vēl.)
