Šogad nolēmu, ka man būs citāds gavēnis. Neslēpšu, katru gadu to centos ievērot, galveno akcentu liekot uz ēšanu — neēst pēc pulksten 18, neēst saldumus, neēst gaļu…, bet nezin kāpēc vienmēr ar skaļu blīkšķi mana apņemšanās izgāzās. It kā manī kāds nelabais sēdētu iekšā! Kādā portālā izlasīju ieteikumus, ka gavēņa laikā var sākt nūjot, atteikties no sociālajiem tīkliem, iemācīties dziedāt, jo gavēnis ir vienošanās ar sevi. Un tad es vienojos ar sevi — sākšu mācīties dziedāt, jo ar to man bijis vēl trakāk nekā ar ēšanu. Skolas laikā dziedāšanas stundās skolotāja, pienākusi pie mana sola, vienmēr pajautāja: “Kurš te rūc kā lācis?” Un tā es apklusu gandrīz uz pusgadsimtu. Bet — jo cilvēks vecāks, jo drosmīgāks. Gribēju iemācīties itāļu valodā vienu āriju no “Figaro kāzām”, bet redzēju, ka Indriķim mani mēģinājumi sagādāja mokas, jo visu dienu klausījos Pavaroti dziedājumā un mēģināju atkārtot. Nu, nesanāca. Tagad pārgāju uz šlāgeri “Trīs vītušas rozes un mazs smaidošs foto…” Man pašai šķiet, ka tīri labi skan. Domāju, pēc ārkārtējās situācijas varēšu draugiem sniegt nelielu koncertu.
Figaro nesanāca
45