Mūsu ikdienas galvenā aktualitāte joprojām ir Covid-19, šobrīd arī vakcinēšanās pret to. Tā sākusies arī senioriem. Daudzi pieteikušies vakcīnai, bet pašai par to vēl šaubas, jo trūkst informācijas. Piemēram, “AstraZeneca” vakcīnu citur Eiropā neiesaka senioriem, bet Latvijā to tomēr potē. Kāda paziņa Rīgā speciāli izvēlējās “Moderna” vakcīnu, jo tieši tā esot ieteikta, bet saprotu, ka mums jau tādas izvēles nebūs — kādu piegādās, tāda būs. Tas viss rada šaubas, kura vakcīna piemērotākā. Esmu tomēr tādā vecumā, un ir arī pa kādai hroniskai kaitei, tāpēc jābūt piesardzīgai pret savu veselību un konkrētāk jāzina, kas tieši man piemērots un kas nē. Runājot par dažādajām vakcīnām, tas nav pietiekami izskaidrots. Informācijas par to visu ir tik, cik televīzijā stāsta, bet par katras ietekmi, kā arī tas, kuru var vakcinēt, ja cilvēkam ir kāda konkrēta saslimšana, vai to vispār var darīt un kādas būs sekas, nav pateikts. Saprotu, ka tas viss ir jauns, bet, pirms darām, jābūt tomēr lielākai pārliecībai, īpaši senioriem.
Līdz šim man nav bijusi liela pieredze ar vakcinēšanos. Ja piedāvās, domāju, ka apspriedīšos ar ārstu un izlemšu, bet pati, visticamāk, nemeklēšu šo iespēju. Tāpat kā nemeklēju sev veselības vainas. Arī citiem saku — nesūkstieties, jo kuram tad kaut kas nesāp mūsu vecumā. Tāpat kā nevajag pašiem iet un meklēt vīrusu. Ja negribam saslimt, mazāk jāiet ārpus mājas. Smejos gan, ka citas izejas jau nav, jo, lietojot sejas masku, aizsvīst brilles un neko neredzu. Citi gan izturas vieglprātīgi. Tomēr, ja cilvēki vairāk zinātu, no kā jāpiesargājas, varbūt rīkotos citādāk, bet mums jau nav informācijas, kurš slimo un kurš nē. Varbūt tas ir kāds tepat netālu, un, pat nezinot, varu saslimt pati. Bēdīgi slavenais Saeimas deputāts Aldis Gobzems gan nesen intervijā televīzijā teica, ka cits nekas neatliks, kā visiem izslimot.
Saslimstības rādītāji Latvijā joprojām augsti, tāpat kā norādītā mirstība. Skaitļi, protams, ir biedējoši, tomēr cilvēki mirst no dažādām slimībām, un, iespējams, viena daļa starp mirušajiem ir tie, kuri nesaņēma pienācīgu ārstēšanu koronavīrusa dēļ. Tagad neviens vairs neņemas prognozēt, kā tas viss turpināsies un kad beigsies. Jau runā par trešo saslimstības vilni, bet vēl jau nav beidzies otrais. Ir kaut kādas pozitīvas prognozes rudenim, kam grūti ticēt.
Sabiedrībā ir ļoti liela neapmierinātība ar dažādiem ierobežojumiem, var saprast arī tirgotājus, jo daudzi būs spiesti bankrotēt. Neapskaužamā situācijā ir radošo profesiju pārstāvji, bet viņi gan skaļi par to nesūdzas. Protestē citi, un nereti šķiet, ka tas notiek pēc īpaša pasūtījuma pret valdību. Neaizstāvu visus tās lēmumus, bet šajā gadījumā gan domāju, ka valdība dara, ko var. Pilnīgi piekrītu lēmumam savulaik atstādināt Ilzi Viņķeli no veselības ministres amata, jo tas bija absurds atteikties no piedāvātajām vakcīnām, bet valdība kopumā un Ministru prezidents cenšas darīt maksimālo. Vai viss ir pareizi, grūti spriest, bet šāda situācija mums ir pirmo reizi. Ņemot vērā saslimstības rādītājus, dažādie ierobežojumi gan īsti nedarbojas. Vislielākais absurds man šķiet tas, ka veikalā jāievēro noteiktie kvadrātmetri, bet sabiedriskajā transportā nē. Rīgā noteikti tas nav iespējams. Nedomāju, ka, atļaujot tirdzniecību, cilvēki sāktu veikalos nekontrolēti drūzmēties. Ikviens taču apzinās, ka nevajag sev tīši meklēt nelaimi.
Mums reģionos ir mierīgāk, un ir vairāk, kur iziet pastaigāties, bet Rīgā cilvēki dažkārt ir neapskaužamā situācijā. Ir bailes saslimt, īpaši, ja ģimenē ir mazi bērni. Arī tikt svaigā gaisā nav lielu iespēju, ja nav sava transporta, lai kaut kur aizbrauktu. Ikdiena tikai dzīvokļos ļoti nomāc, un tādi lielajās pilsētās ir veseli mikrorajoni.
No jaunās paaudzes man šobrīd nav neviena skolēna, bet paziņām ir, un tas nav viegli nevienam. Ne visi bērni paši var apgūt uzdoto mācību vielu, un vecāki nevar to pilnvērtīgi izskaidrot. Bērni ir apjukuši, daļa pat necenšas saprast un kaut ko darīt. Labi, ka pamazām vismaz jaunāko klašu skolēni atgriežas skolā. Neapskaužu gan pārējās klases, īpaši izlaiduma, jo jāgatavojas eksāmeniem, un nevar pilnvērtīgi saņemt konsultācijas. Ja vēl šobrīd strādātu skolā, visticamāk, rakstītu atlūgumu, jo tāds darbs nešķiet pilnīgs bez klātienes saskarsmes ar skolēniem. Vēl bērniem un jauniešiem lielu traumu rada nesatikšanās vienam ar otru, jo viņiem tas ir svarīgi. Tagad katrs sēž pie sava datora ekrāna un trūkst saskarsmes pozitīvisma.
Aizvadītās nedēļas aktualitāte, kas uz brīdi, šķiet, aizēnoja pat Covid-19, bija notiesājošais spriedums un apcietinājums Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Vajadzēja gan 12 gadus, lai sasniegtu kādu rezultātu. Domāju, ka arī pēc piespriestajiem gadiem Lembergs dzīvos tīri labi. Neticu, ka viņam kaut kā trūks, lai arī konfiscēs mantu. Sen jau viss ir paslēpts, jo muļķis viņš nav, un bez savas gudrības pie tādiem miljoniem netiktu. Ja prata agrāk, pratīs labi dzīvot arī turpmāk. Iespējams, ka viņš ir pelnījis sodu, bet gluži ierindas ieslodzītais tāpat nebūs un sēdēs kā savulaik Rubiks labi aprīkotā kamerā. Vēl jau nekas šajā lietā nav beidzies, un diezin vai mēs visas tās aizkulises uzzināsim. Ikdienā sekoju līdzi aktuālajām ziņām, bet arī pārlieku iedziļināties negribas, jo politiķi un pie varas esošie galvenokārt nodarbojas ar to, ka meklē viens otrā vainu.
Tuvojas pavasaris, un domāju, ka tas tomēr nesīs lielāku optimismu. Es gan neesmu no pesimistēm, bet mieles rada citu vaimanāšana. Ar to nekas labāks netiks. Kā būs lemts, tā notiks. Jāsargā sevi pašiem, un viss būs pašu rokās.
