Šajā pandēmijas laikā Aizkraukles Profesionālās vidusskolas vēstures skolotāja Solveiga Gaigalniece radusi jaunu vaļasprieku, un tā ir zemledus makšķerēšana. “Uz ledus biju pirmo reizi mūžā, un man iepatikās,” viņa stāsta.
Dēls Toms jau vairāk nekā desmit gadu ir aizrautīgs makšķernieks, un pirmā reize abiem kopā uz ledus kādā privātajā dīķī bija dienu pirms viņa astoņpadsmitās dzimšanas dienas — 13. februārī.
“Toms ir ļoti sportisks, pirms pandēmijas apmeklēja vieglatlētikas treniņus, darbojās jaunsardzē, bija sācis iet medībās par dzinēju, taču tagad tas viss ir liegts un atlicis vienīgais vaļasprieks — makšķerēšana,” stāsta Solveiga.
Dienu pirms došanās uz ledus Toms samakšķerēja ap divdesmit mazo zivtiņu, lai būtu, ko likt ēsmai.
“Izurbt āliņģi nemaz nav tik vienkārši un viegli, vajag lielu fizisku spēku, jo ledus dīķī ir apmēram četrdesmit centimetru biezs,” stāsta Solveiga. “Diena bija jauka, nenosalām, jo silti saģērbāmies. Dēls parādīja, kā makšķerēt, taču pirmā zivs tik ātri nenāca. Aizbraucām ap astoņiem no rīta, un zivs pieķērās ar vienpadsmitiem. Dēls palīdzēja, parādīja, kā to izvilkt, jo man vēl nebija nekādu prasmju, un ļāva to izdarīt pašai. Pavisam izvilku trīs zivis, un man iepatikās. Varbūt tādēļ, ka ķērās. Otrajā makšķerēšanas reizē veicās vēl labāk.”
Kad izsaku sajūmu par fotogrāfijā redzamajām lielajām līdakām, Toms bilst, ka tās ir vidējas, lomos ir bijušas arī daudz lielākas.
“Šajā ziemas laikā dīķī ķeras lielākoties asari, raudas un līdakas. Man patīk makšķerēt no gaismas līdz tumsai, bet mamma pagaidām tā nav ar mieru,” stāsta Toms.
Solveiga savukārt teic — žēl, ka uznācis atkusnis, liedzot doties uz ledus, jo tas kļūst arvien nedrošāks
