Visu laiku biju mierīga un saprātīga kā mūsu vecai runcis — mani nespēja satraukt nekādi ierobežojumi un noteikumi saistībā ar Covid, bet nu man ir sākusies panika. Es netieku skaidrībā par vakcīnām! Ģimenes ārsti tikai plecus rausta. Jaundibinātais Vakcinācijas birojs aicināja zvanīt un pieteikties kaut kādā rindā, bet tad televīzijas diskusijā dzirdēju, ka tā rinda neko nenozīmējot, tāpat drīzāk netikšu pie vakcīnas. Taču pirmdien dzirdēju vēl lielākus trakumus — ar pašreizējiem tempiem tikai pēc aptuveni astoņiem gadiem visus sapotēšot. Bet, mīlīši! Lai gan neesmu valstiski svarīga persona, es savu vakcinēšanās brīdi arī vēlos dokumentēt un atstāt zeltītā fotorāmītī mazbērniem. Man par godu šim notikumam tomēr vajadzētu uzšūt jaunu kleitu, jo, strādājot mājās, visas kleitas sarāvušās, labi, ka ir treniņbikses. Skapi kārtojot, atradu pirms 20 gadiem pirktu samta audumu tumši sarkanā krāsā. Tikai — kā lai ātrāk tieku pie tās potes? Domāju ierosināt Vakcinācijas birojam, lai izveido vēl vienu prioritāru rindu — tiem, kam vairāk nekā 90 kilogramu. Galu galā šī kritiskā masa mūs neierindo valstiski svarīgos cilvēkos, bet riska faktors saslimšanai tas tomēr ir.
